Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

CHAPTER 8

Mēs kļūdāmies.
Mēs izvēlamies ne tos cilvēkus.
Mēs neapdomājam.
Kaut mums būtu iespēja apstāties un apdomāt izvēles.
Bet mēs nevaram.
Mūsu sirds,kas mūs tur,mūsu saite kas mūs žņaudz, nelaiž vaļā.
Mēs vēlamies aizbēgt. Jo mēs mīlam.
Mēs vēlamies pamest,jo tā būs labāk.
Tad nebūs bēdu,nebūs sāpes.
Bet tas ir stiprāks par mums..
Mēs kļūdijāmies.
Un tagad netiekam vaļā. Mēs netiksim prom.

Mēs sēdējām viņa dīvānā.
Es rakstīju dzejoļus savā grāmatā... Bet viņš sēdēja man blakus klusumā. Un dedzināja mani ar savu skatienu.
- Ko tu raksti? - viņš pajautāja.
- Neko īpašu.. dažreiz es pat nesajēdzu ko esmu uzrakstījusi. -
Taču viņš izrāva manu grāmatu no rokām,un sāka lasīt.
- Tev ir talants. - viņš noteica.
- Paldies.. -
- Klau,vai pārnakšņosi šeit? -
- Ja tu ļautu. - es atbildēju,jo braukt uz mājām man nebūtu spēka. Un pēc šī visa,nu nē,paldies. Es palieku.
- protams,ja vēlies paliec,lai arī cik dīvaini tas nebūtu. - viņš pateica skatoties uz izslēgto televizoru.
Viņš atdeva man manu grāmatu,un turpināja skatīties uz televizoru.
- kāpēc tu to neslēdz iekšā? - es beidzot pajautāju.
- es to nemaz neskatos. -
- ieslēdz. Šodien ies labas filmas. - es mudināju.
- un? -
- ieslēdz. - un mans acu skatiens dedzināja viņa seju. Jo es gribu filmas, MANAS FILMAS.
- labi jau labi lucifer.. - viņš atbildēja,un paņēma pulti.
Deaaaammm. Tas televizors ir liels. Ļoti. I mean. ....Ļoti....

- tev nav auksti? - pēc trīs stundām viņš noteica.
Bet televizora ekrānā rādija meksikāņu filmu. Man nav ne mazākās nojausmas kāpēc mēs šo skatamies,vai ko tur vispār runā.
- nē. Ir jau normāli.-
Bet patiesība man bija auksti. Pat ļoti.
- es tak redzu Y/N. - viņš paņēma pledu kas stāvēja viņam blakus un apsedza mani. - nemelo. -
Un es ieskatījos viņam acīs.
Viņa sejas vaibsti,viņa nopietnais smaids.. viņš šķiet perfekts...viņš ir perfekts..
Tikai pati nepamanīju ka viņš ieraudzījis to, ieskatās arī manās acīs.
Un valdīja klusums..
Taču es sajutu mieru. Es jutu mieru,kad esmu viņam klāt..
- kur tu gulēsi? - viņš pārtrauca klusumu ar nelielu smaidu sejā.
- es itkā nezinu. Uz dīvāna? -
- traka esi? - viņš piecēlās augšā,un izslēdza televizoru. - varēsi gulēt manā istabā.
Ou. Ou. Ou.
Čalīt piebremzē.
- Kur gulēsi tu? - es pajautāju.
- tev blakus. -
Un mana seja palika bāla.
- tak uz dīvāna. - viņš smaidot atkal noteica.
Aleluja,es jau nobijos.
- tu esi nogurusi,vaine? - jungkooks piebilda.
- nedaudz..nē...jā..labi.. - es atbildēju,jo biju patiešām nogurusi.
- nāc līdzi. -
Un es aizvilkos viņam līdz. Uz otro stāvu. Kas bija vēl plašāks nekā pirmais.
Sienas bija no stikla,un apkārt varēja redzēt mežus,zvaigznes..
- šī ir mana istaba. - viņš noteica.
Man tikai šķiet vai viņš patiešām uzvedās kā mazs zēns?
Bet ieraugot pašu istabu,es atpletu acis.
Kā jau teicu,sienas no stikla. Istabas vidū pie sienas milzīga gulta..
Visapkārt plaukti ar grāmatām.
Tas ir debešķīgi.
- vai tu daudz lasi? - es viņam pajautāju,apskatot vienu no plauktiem.
- ir tādi brīži. -
Es atkal apskatīju grāmatas..līdz atcerējos..
VELNS PARĀVIS MAN NAV KO PĀRVILKT.
- ...zini..man tā nedaudz nav ko pārvilkt...- es pagriežoties pret viņu noteicu.
- nav problēmu. Kaut kas jau atradīsies. -
Viņš atvēra skapi,un no tā izvilka savu melno kreklu.
Es. Viņa.
Kreklā...?
°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°
Atvainojos ka ilgi nav bijusi daļa,un ka šī arī nav ne gara,ne tik interesanta...
Jo skolā daudz darāmā,atzīmes jālabo. Tākā jā.
; D