Ar tevi (Jeon Jungkook FF)

CHAPTER 5

Work of love
Chapter 5
Rīt pat aiziešu pie Mērijas.
Man ir jānoskaidro kāds viņš ir,un kā viņš ir nodarījis viņai pāri.
Nākamajā dienā.
Rīts man iesākās kā parasti. Pieceļos,saģērbjos un uzskrāsojos.
Izvilku no skapja savu melno kleitu,melno šnores veida chocher,un melnās kurpes.
Matus vēlējos sataisīt tikai astē.
- Nu ko. Pēc darba uz Mērijas kabinetu. Viss būs diezgan labi. - es noteicu.
Tālāk nu jau es devos uz darbu.
Iekāpu divās peļķēs PROTAMS,un tad nonācu darbā.
Novilku jaku,pakarināju to uz viesu pakaramā ,un devos uz  priekšnieka kabinetu.
- Labdien. - ienācu kabinetā,sasveicinājos neskatoties uz viņu,un apsēdos aiz sava galda.
Jā,man tāds bija.
- Sveika. Neaizmirsti šodien nodot dokumentus par jauno ēkas uzscelšanu. - Viņs teica.
Šodien es biju pārliecināta par sevi. Necentīšos komunicēt ar viņu un neskatīties uz viņu.
- Labi. - vienkārši un mierīgi atbildēju.
Jungkooks izgāja no kabineta un devās prom.
Tagad esmu viena,nav par ko uzstraukties.
Sēžot pie datora,sazinoties ar dažādiem cilvēkiem,es iekoncentrējos tā,ka nedzirdēju durvju blīkšķi,un pa tām protams ienāca Jungkooks.
Viņam rokās bija mape. Atnākot,viņš apsēdās uz sava galda,un sāka to šķirstīt.
- Viņš ir tik skaists šādi sēdot... - es nodomāju.
Bļāviens,nē. Nekad.
- Kāpēc tu tā skaties? - viņš jautāja.
- Es.. Es neskatos...- atbildēju.
- Es redzu. - viņš nosmīnēja.
- Bet vai tas būtu kas slikts?- es noteicu.
- Tādai meitenei kā Tev ,tas būtu kas slikts. -
- Uzstveru kā komplimentu. -
Manas bailes no viņa pazuda. Tās izgaisa.
- tā arī tas bija domāts. - viņš iesmējās.
Šis bija visdīvainākais moments manā dzīvē.
- Labi. Es aiziešu uz pauzīti.- viņš teica.
- Es arī.. -
-Labi. -
Jungkooks izgāja pa durvīm,un pēc viņa es.
Šajā iespējā,es aizgāju pie Mērijas.
Priecājos ka viņas kabinets bija šajā pašajā stāvā.
Manas rokas trīcēja arvien vairāk pietuvojoties pie viņas kabineta.
Taču es pieejot pie tā,bez šaubām atvēru vaļā kabinetu.
- Sveika. - noteica Mērija.
Es iegāju iekšā un aizvēru durvis.
- Labdien.-
- Es zinu kādēļ tu ieradies. -
- Ko? -
- Jungkooks ,vaine? -
- Jā. -
- Te arī sākas visas šīs dzīves problēmas. Tāds nu viņš ir. -
- Sēdies. -
Mēs aprunājāmies par lietām,ko viņš spēj izdarīt.
Līdz viņš pats neienāca kabinetā.
Viņš dzirdēja sarunu.
Un tad es piecēlos. Drīzāk,viņš mani piecēla.
- Aptrakusi? - caur viņa muti šāvās arā smiekli.
Ko?
Es biju viņa kabinetā aizmigusi uz galda.
Uz tā vēl palika manas .. siekalas..
Tas bija vistrakākais moments manā dzīvē.
- Labāk ej paguli mājās. -
Viņš turpināja smaidīt,un mana seja palika sarkana.
Taču viņš ir pārāk skaists...
- Mājās? - manā sejā valdīja nesaprašana..
Es nebiju pie Mērijas..
- Jā bērns,mājās.-
Es piecēlos un nemanot ar roku noslaucīju manis atstātos iniciāļus.
- Atā. - viņš noteica.
Un es izgāju pa durvīm.
Atā? Nu priekšnieks.
Bet es pat nepaspēju aiziet līdz koridora galam,līdz manu roku kāds saķēra.
Atkal.
- Šodien vakarā man ir darba tikšanās klubā 'Koyoti'. Tev arī tur jābūt. 19;00.-
-Protams,es būšu. - atbildēju.
Viņš atlaida manu roku,un uz tās palika sarkans pleķis.
- Tas bija sāpīgi. Tu esi stiprs. -
- Paldies par komplimentu,centīšos vājāk, bučas.- un viņš iegāja savā kabinetā ar platu smaidu sejā.
- Bučas? -

Atnākot mājās,es novilku savu jaku,kurpes un pārvilku mājas drēbes.
Es aizmigu viņa kabinetā.
Nopietni.
Ieslēdzot televizoru,es pārslēdzu kanālus ,un tik līdz sāka skanēt kāda dziesma,es atstāju.
Go taisīt ēst.
Pieceļoties no dīvāna, es 'aizsšļūcu' uz virtuvi.
Bet tad atcerējos ko teica Jungkooks.
Un to ka man ir jāizrunājas ar Mēriju.
Bet no sākuma ejam meklēt kleitu.
Ieejot istabā,es atvēru skapi,un tad iezvanījās mans telefons.