A walk down memory lane. [16+]

8.nodaļa.

- Tu viņu pameti?- Stefans apvij savas rokas manam viduklim un pacēlis mani gaisā apgriežas riņķī. Man sareibst galva, kad viņš ļauj manām kājām atkal pieskarties grīdai, tāpēc es pieturos pie Stefana, lai es nezaudētu pamatu zem kājām.
- Tev viss labi, mīļā?- Viņš vaicā paceļot manu zodu.
- Sagriezās galva.- Es saku un uzsmaidu vīrietim. Viņš mazliet sarauc uzacis un tad sniedz man maigu skūpstu. Atrāvusies no viņa, es iekožos savā lūpā un tad atverot acis ieraugu, kā kaisle kvēlo viņa acīs. Tās ir kā divas mazas uguntiņas, kas kļūst ar vien lielākas un plašākas.
- Joprojām mīlu...- Es saku un puisis izskatās mazliet apjucis. Tomēr, kad viņš saprot, ko es pasaku, viņš pieplok manām lūpām atkal un atkal.
- Es tevi arī joprojām mīlu!- Viņš pārdabūn pār lūpām uz mirkli no manis atraujoties.

Nomainījis mana dzīvokļa atslēgas, Stefans atgulstas atpūtas dīvānā un kamēr es gatavoju krabju nūjiņu salātus, viņš iemieg. To pamanījusi es izņemu no skapja pledu un ar to apsedzu Stefanu. Aizejot uz virtuvi es turpinu gatavot salātus. To darot es dzeru apelsīnu sulu un dungoju kādu dziesmu līdz jūtu Stefana rokas apvijamies ap manu vidukli un viņa zodu uz sava pleca.
- Tu esi burvīga.- Viņš saka. Es pasmaidu un pagriežot galvu uzspiežu mazu bučiņu uz viņa vaiga. Viņa vaigos atkal iegulstas bedrītes un viņa smīns iezogas sejā tikpat ātri.
- Stefan? Es vēlētos tev ko pateikt.- Es saku un pagriežos pret viņu.
- Tas izklausās baisi.- Viņš iesmejas. Es pasmaidu un nolemju vēl viņam neteikt par gaidībām.
- Amm... es vēlētos, lai tu man palīdzi pārvest manas mantas no Harija mājas.- Es izdomāju visstulbāko lietu ko vien varēju izdomāt.
- Ā, labi, jā.- Stefans piekrīt un es sajūtos vēl stulbāk līdz Stafans pieliecas, lai noskūpstu manu kaklu. Manu ķermeni caurstrāvo elektrība un šķiet visi matiņi saceļas stāvus. Es palecos un apviju savas kājas ap Stefana gurniem. Viņš rokas novieto uz manas sēžamvietas un aiznes mani uz dzīvojamo istabu. Tur viņš mani lēnām noliek uz dīvāna un uzbrūk man ar miljoniem maigu, karstu skūpstu.
- Stefan...- Es nočukstu, kad viņš atrauj savu kreklu, tādējādi ļaujot krekla pogām aizlidot pa visu istabu.
Stefana skata punkts
Es uzsmaidu Adrianai, kad viņas lūpas izčukst manu vārdu pēc pogu aizlidošanas. Viņas acīs pavīd dusmas, bet tās nosedz kaisle un alkas. Es teicu, ka zinu kad man jāatkāpjas un man tas noteikti nebija jādara, jo es zināju, ka viņa alkst manis tik pat ļoti kā es viņas.
Manas rokas palaidnīgi paslīd zem viņas vaļīgās kleitiņas un atknibina viņas krūšturi. Viņa ļauj tam brīvi noslīdēt un tad viņa pieglaužas man tik ļoti, ka liekas, drīz vairs nebūs ko elpot. Viņas pirksti maigi pārslīd manai mugurai un tam seko viņas lūpas uz mana kakla, krūtīm un lūpām. Šķiet viņas lūpas svilina manu ādu kā miljoniem karstu oglīšu. Viņas rokas slīd pār manu muguru un tad vienā brīdī viņa iecērt tajā nagus, kas liek man mazliet sāpēs sarauties, bet pastiprina manu vēlmi pēc viņas. Es novelku viņas kleitu un nometu to turpat uz dīvāna malas. Es apsēžos uz viņas slaidajām kājām un pārlaižu kāru skatienu viņas augumam. Viņa man uzsmaida un pievelk mani sev klāt. Tam seko karsts, alku pilns skūpsts un viņas pirksti manos matos, kas man tik sasodīti patīk. Es ieķeros viņas kājās un viņa mazliet saraujas. Uzspiežu skūpstu uz viņas kakla, atslēgas kaula un tad uz pleciem un jūtu kā viņas augums labpatikā notrīs. Es zinu kā šo sievieti padarīt bez prāta un man tas patīk. Zinu, ka jebkurā brīdī viņu ir iespējams salauzt ar skūpstiem uz kakla vai stingrāku pieksārienu viņas gurniem. Kā viņa man ir stāstījusi, Harijs nekad nav pratis atrast ko tādu, kas viņu padara šādu. Un nu pēc pus gadu ilgām, slēptām attiecībām mēs varam vairs neslēpties. Mēs beidzot varam darīt visu, lai mūsu dzīve kopā būtu tikpat izcila, kā skūpsti uz mūsu ādas, kas šķiet plosa mūs... Viņas nagi atkal ielaižas manā mugurā un es satveru viņas rokas. Viņa palaidnīgi pasmaida un tad aizver acis. Es iesmejos un uzspiedis viņas lūpām mazu skūpstu nokrītu viņai blakus.

Adrianas skata punkts
Pēc divām dienām.
Es pamostos no sava telefona zvana signāla. Atbrīvojusies no segas es paņemu telefonu un pat nenoskaidrojusi zvanītāju, paceļu klausuli.
- Klausos!- Es saku miegainā balsī.
- Labrīt, Adriana! Tevis darbā šodien nebūs?- Nika balss atskan klausulē. Es pametu acis pulkstenī, kas stāv uz naktsgaldiņa. Tas rāda 10.45 rītā.
- Nē, Nik. Man šur un tur jāaizbrauc. Darbā būšu rīt ap četriem rītā.- Es noņurdu un ar brīvo roku izberžu acis.
- Skaidrs, labi! Jauku dienu!- Niks saka.
- Aha, tev tāpat Nik!- Es atbildu un nolieku klausuli. Izdzirdu durvju zvanu un uzvilkusi halātu dodos atvērt durvis, bet ieskatoties actiņā es nepamanu ne Stefanu, ne par brīnumu arī Hariju vai Kristiānu. Tā ir Merlina. Es uzlieku plaukstu uz savas pieres un vienīgais ko spēju pārdabūt pār lūpām ir "uzgaidiet mirkli!" Es aizskrienu uz istabu, saklāju gultu un atrodu skapī melnu, piegulošu kleitu, kas izceļ manas formas. Tad es izķemmēju matus un uzkrāsojusi skropstas steidzos atvērt durvis. Kad es tās atveru Merlinas rokas uzreiz apkrīt ap manu kaklu.
- Adrian!- Viņas balss atskan kaut kur pie manas auss.- Beidzot! Beidzot es esmu tevi atradusi!- Viņa saka un atlaiž apskāvienu. Es sakārtoju savu kleitu un uzmetu māsai lietišķu skatienu.- Es runāju ar Stefanu un viņš man pateica kur tu dzīvo! Man tāds prieks tevi satikt māšel!- Viņa saka.
- Tu runāji ar Stefanu?- Es vaicāju. Viņa pamāj ar galvu.- Ienāc.- Es ieaicinu Merlinu dzīvoklī. Viņa ienāk un es aizveru durvis aiz viņas.
- Es gadiem ilgi centos tevi atrast un tad es ieraudzīju tavu bildi žurnālā. Tu tur biji ar kādu vīrieti gados. Man šķita, ka manas acis mani māna, tāpēc sāku lasīt rakstu un uzgāju Valsti kurā tu dzīvo. Un šis Harijs, tas ir tavs līgavainis?- Viņa vaicā novelkot apavus un savu rudenīgo mēteli.
- Vai varu tev ko piedāvāt? Tēju, kafiju, vīnu vai varbūt viskiju?- Vaicāju noignorējot sarunas par Hariju. Viņa pamāj.
- Varētu kafiju?- Viņa saka un man uzsmaida. Es pamāju un norādu ceļu uz virtuvi. Es uzlieku kafijas automātu un pati apsēžos pie galda.
- Lūdzu, sēdies.- Es viņai saku un viņa atkal pamāj. Viņa apsēžas un turpina runāt.
- Es ilgi domāju, vai tevi apciemot. Stefans teica, ka tu esot ļoti aizņemta sieviete, tāpēc nedomāju, ka būsi mājās. - Viņa saka padumjajam smaidam no viņas sejas nenozūdot.
- Tu ar Stefanu. Jūs bieži sazināties?- Vaicāju. Viņa atkal pamāj.
- Viņš aizbrauca no mums sakot ka ir pienācis laiks uzmeklēt tevi un uzaicināt tevi pie mums.- Viņa saka. Es paceļu uzaci.
- Pie jums?- Nesaprotu. Viņa man uzsmaida ar savu greizo smaidu un no somiņas izvelk kaut kādu foto.
- Šis ir mans vīrs Geibs un šie ir mani bērni- Lilija un Keilebs.- Viņa saka. Pēkšņi man rodas tāda sajūta, kā akmens noveltos no manas sirds. - Stefana draudzene ir Geiba māsīca. Viņi kopā jau ir gandrīz divus gadus, bet kopš Stefans aizbrauca Melisa saka, ka viņu kontakts un attiecības esot pajukušas.- Merlina turpina. Es iesmejos. "Brīvs puisis" te tev nu bija Adrian!
- Mēs ar Stefanu strādājam kopā. Viņš ir mans asistents.- Es saku un pieceļoties pasniedzu krūzi kafijas, māsai.- Viņam draudzenei atliek maz laika.- Es saku.
- Stefans teica,ka jūs abi esot satuvinājušies. Viņš teica, ka apsverot domu pamest Melisu pavisam, lai varot dzīvi baudīt viens.- Merlina saka. Apsverot? Vels par stenderi! Apsverot?
- Redzi, savu intīmo dzīvi es nemēdzu apspriest, bet es ar Stefanu esam kas vairāk kā tikai darba kolēģi.- Salieku punktus uz "I". Merlina iemalko kafiju un uzmet man vaicājošu skatienu.
- Un kas tad ir tas Harijs? Vai tad ne tavs līgavainis? - Viņa vaicā. Es ievelku dziļu elpu un salikusi kāju pār kāju uzmetu māsai skatienu, kas vēsta " Man ar to veci? Savu mūžu ne!"
- Harijs ir mans biznesa partneris. Dzeltenā prese sagudro visu kas tiem ir tīkams.- Es saku un paņemu no trauka, kas stāv galda vidū, vienu apelsīnu.
- Zini, es būtu ārkārtīgi priecīga, ja tu nemuļķotu Stefanu. Melisai viņš ir ļoti dārgs. Nenoved viņu no ceļa.- Māsa saka uzmetot man līdzjūtīgu skatienu.
- Sasodīts, Merlina! Man būs bērns no Stefana!