A walk down memory lane. [16+]

5.nodaļa.

Pēc nedēļas es nolēmju satikties ar Stefanu. Šī var izrādīties lielākā mana mūža kļūda, bet nolemju satikties ar viņu viņa dzīvoklī, lai gadījumā ja mani ierauga Harijs, man nebūtu jāatskaitās.
Piezvanot pie Stefana durvīm joprojām domāju, ka vajadzētu doties prom, bet nepietiek spēka pagriezties un aiziet.
Viņš atver durvis un pirmais ko ievēroju ir viņa izcilais augums. Viņam mugurā ir melns, piegulošs T-krekls un kājās pelēkas treniņbikses un viņa seju kā vienmēr rotā pievilcīgais smīns un vaigu bedrītes.
- Sveika, Adrian.- Viņš saka.- Lūdzu, ienāc!- Viņš pakāpjas nost no durvīm, lai ļautu man ienākt. Es pametu skatienu sev aiz muguras un pārliecinājusies, ka man neviens neseko, sekoju Stefana aicinājumam un ieeju viņa dzīvoklī.
- Tātad, es atnācu tikai uz pārrunām par darbu. Vēlos, lai tu strādā pie manis.- Pabeidzu savu sakāmo un apsēžos uz dīvāna viņa viesistabā. Viņš aiziet aiz letes, aiz kuras ir ļoti daudz un dažādu džērienu.
- Labi! Sarunāts! Bet tikai tādā gadījumā, jā iedzersi vīnu ar mani.- Viņš pasmaida.
- Stefan, starp mums nekas nebūs!- Es saku un salieku kāju pār kāju.
- Es zinu, kad atkāpties, Adrian! Es tikai piedāvāju tev vīnu.- Viņš saka.- Par jaunajām darba attiecībām.- Viņš turpina un ielej vīnu divās glāzēs.
- Nu labi.- Nopūšos. Vīrietis pienāk man klāt un pasniedz man glāzi vīna. Viņš apsēžas man blakus un iemalko vīnu.
- Tātad? Kāds būs mans darba pienākums?- Viņš vaicā.
- Būsi viens no datoru žurkām.- Es iesmejos.
- Man vajadzēs arī brilles un smalku vesti?- Viņš nosmīn.
- Nē, taču! Pietiks ar melniem džinsiem un baltu uzvalka kreklu!- Es saku un ieskatos puiša dziļājās acīs.
- Kaut ko skapī atradīšu!- Viņš saka vēroties man pretī. Es novēršos no vīrieša un izdzeru vīnu.
- Man nu laikam laiks doties.- Es nosaku un pieceļoties gatavojos iet, bet puisis satver manu locītavu un pieceļas kājās. Viņš pienāk man tik tuvu, ka varu sajust viņa karsto elpu uz savas pieres.
- Adrian... Es zinu, ka es nedrīkstu, bet... Vai es varu tevi noskūpstīt?- Viņš maigi atglauž vienu matu šķipsnu no manas sejas. Es nepaspēju pat atbildēt, kad vīrieša karstās lūpas pieplok manējām.  Tās kvēlo pat vairāk kā agrāk. Un es nespēju izdarīt neko, lai to pārtrauktu. Manas rokas atbrīvojas no viņa tvēriena un viegli pārbraucot pār viņa spēcīgajām krūtīm, apvijas ap viņa kaklu pievelkot viņu sev iespējami tuvāk, kaut gan šķiet,ka tas vairs pat nebūtu iespējams. Viņa rokas stipri aptver manu vidukli un es tieku pacelta uz viņa gurniem. Manas kājas apvijas ap viņa augumu.
- Mēs, nedrīkstam!- Uz mirkli atraujoties no puiša lūpām saku.
- Es piekrītu!- Viņš atbild un atkal pieglaužas manām lūpām. Lai cik ļoti es vēlētos, es nespēju viņam pretoties. Stefans prātīgi liekot soļus ieiet istabā un noliek mani savā gultā, tad viņš novelk savu kreklu un atkal pievēršas man. Viņa karstais augums piekļaujas manam un skūpsti dedzina katru vietu- kaklu, lūpas,plecus. Pēc mirkļa, es jau attopos, ka mana kleita tiek aizmesta pāri visai istabai un tam seko viņa treniņbikses. Es paceļu savu skatienu uz viņu un tomēr viss uz ko es spēju koncentrēties ir viņa izcilais augums un dziļās, kaisli pielietās acis. Pār lūpām vairs nenāk neviena vārda. Un Harijs no prāta ir pilnībā izdzisis. Stefana augums pieglaužas manējam un pagaist viss. Ir tikai viņš un es. Vairs nekas cits nešķiet nozīmīgs. Nozīme ir tikai mums diviem, šeit un tagad. Stefana pirksti saspiež manu roku augšdelmā un es ielaižu savus nagus viņa karstajā mugurā, kas šķiet ļoti kompensējoši. Viņa lūpas atrod ceļu uz manu kaklu un tad atpakaļ uz lūpām. Šķiet, ka paceļos mākoņos un vairs nesaredzu zemi, tikai visumu. Tauriņi manā vēderā sarīko īstu viesuļvētru un vienīgais ko spēju pārdabūt pār lūpām ir vārds- joprojām.  Stefana skatiens ieurbjas manās acīs, kā censtos saprast, ko es ar to domāju. Es viņam viltīgi uzsmaidu un pievelku viņu sev klāt, lai atkal varētu izjust viņa lūpas uz savām...
Es atveru acis un sajūtu smagu roku pāri savam viduklim. Es pagriežu galvu un sastopu Stefana glītos vaibstus. Viņš vēl saldi guļ, tāpēc es pavelku viņa roku zem sava vaiga un ieslīgstu mierīgā snaudā.
- Labrīt!- Stefana balss maigi atskan man tieši pie auss. Es atveru acis un man priekšā veras tās pašas dziļās acis. Viņš piespiež savas lūpas manām un atkal domas no mana prāta pazūd. Viņš lēnām pabeidz skūpstu un man uzsmaidījis apliek savu roku man ap vidukli.
- Ko tu vakar biji domājusi ar to "joprojām"?- Viņš vaicā nenodzēšot no savas sejas burvīgo smīnu.
- Es neatceros.- Es iesmejos.  Viņš apgriež acis uz mani un iesmejas.
- Nemelo, Adrian!- Viņš saka.
- Joprojām...- Manu sakāmo izjauc telefona zvana signāls no dzīvojamās istabas. - Tas noteikti ir Harijs.- Es saku un aptverot segu ap sevi, aizeju pēc telefona. Zvanītājs protams IR Harijs.
- Jā, dārgais?- Es viltoti atbildu.
- Sveika, mīļā! Kur tu esi? Vakar vakarā biju aizgājis uz tavu dzivokli, tevis tur nebija.- Viņš saka.
- Ak, atvaino! Esmu pie draudzenes. Vakar uztaisījām meiteņu vakaru un dzērusi es pie stūres nesēžu, to tu zini!- Es saku.
- Labi. Atpūties, dārgā! Uzzvani, kad esi mājās. Mīlu tevi!- Harijs saka.
- Labi, protams! Es... Amm es tevi arī. Attā.- Saku un nolieku klausuli.
- Tu viņu arī?- Stefans iesmejas un uzspiež skūpstu uz mana kakla.- Tātad, kas ir ar to, joprojām?- Viņš vaicā. Es pagriežos pret vīrieti un tauriņi manā vēderā atkal sarīko viesuļvētru. Es piekļaujos viņa lūpām un atlaižot segu apķeros ap viņa kaklu ar vienu roku un otru ielaižu viņa zīdainajos matos, tādējādi liekot puisim ievaidēties labsajūtā. Viņš paceļ mani uz saviem gurniem un nolicis tur pat uz dīvāna atkal uzbrūk man ar kvēlajiem skūpstiem. Viņa rokas klejo pa manu ķermeni un dedzina ikkatru tā vietiņu. Tauriņi manā vēderā uzceļ mani atpakaļ debesīs, kad viņa lūpas sāk plosīt manu kaklu. Viss šķiet tik perfekti un par spīti Harijam, tik pareizi. Lauju saviem pirkstiem atkal ievīties puiša matos, kas izraisa rūcienam līdzīgu skaņu. Es pasmaidu un puisis ievij savus pirkstus manos matos, kas manī izraisa eksploziju. Es iekožos puiša lūpā un viņš no manis uz mirkli atraujas parādot man savu smīnu.

- Uztaisīju tev kafiju!- Stefans pasniedz man krūzīti karstas, kūpošas kafijas, saka.
- Paldies!- Es viņam uzsmaidu un noliekot krūzīti uz galda, pieceļos.- Vai palīdzēsi?- Vaicāju pagriežot puisim muguru. Viņa pirksti satver kleitas rāvējslēdzēju un lūpas maigi pieskaras manai kailajai mugurai.  Es pasmaidu un pagriezusies pret viņu, uzspiežu mazu skūpstu viņa maigajām lūpām.
- Rīt, darbā. Es vēlētos, lai mēs izturamies vairāk ar darbveida attiecībām, sarunāts?- Es saku.
- Un tu vēlies, lai es pēc šī visa noskatos, kā tu krīti ap kaklu Harijam?- Viņa balsī ir dzirdama neliela aizvainojuma pieskaņa.
- Nē, Stefan. Ja tu man dod garantiju, ka nekas mūsu starpā nemainīsies, es apsolu atcelt saderināšanos.- Es saku pati aizvelkot savas kleitas aizdari.
- Tu būtu gatava uz ko tādu? Nebaidies par to, ko padomās tavi padotie?- Stefans vaicā. Es paceļu vienu uzaci un manā sejā iezogas smaids.
- Tāpēc jau viņi ir MANI padotie. Harijam ar viņiem nav ne mazākā sakara. Savu uzņēmumu no pašas nulles dibināju es viena. Ar Hariju iepazinos tikai tad, kad es jau biju kļuvusi par miljonāri.- Es saku un iemalkoju karsto kafiju.- Bet nu man laiks doties.- Es saku un uzspiedusi puisim uz vaiga mazu skūpstu uzrauju mugurā savu ādas jaku un paķērusi somiņu dodos uz izeju. Mani aptur Stefana roka ap manu locītavu.
- Es būtu gatavs atteikties no visa tikai tā dēļ, lai katru savu mūža rītu varētu pamosties šādi! Blakus tev!- Viņš saka un ievelk mani savā apskāvienā. Jūtu viņa lūpas uz saviem matiem.- Tiekamies rīt.- Viņš saka un mani atlaiž. Es viņam uzsmaidu un atstāju viņa dzīvokli.
Nonākusi savā dzīvoklī es ieeju karstā dušā un pielikusi savu telefonu lādēties eju uz virtuvi, kur es sastopu Hariju.
- Sveiks, dārgais!- Es saku un paņemu vīna pudeli, un glāzi.
- Sveika, mīļā!- Viņa sejā parādās smaids un viņš ķeras mani apskaut, bet es viņu atgrūžu.
- Piedod, bet mana galva vai plīst pušu. Es vēlos iemalkot labu, dārgu vīnu un atpūsties paklausoties kādu labu mūziku.- Es saku.
- Kā vakars ar draudzenēm?- Viņš vaicā. Es pasmaidu atceroties Stefana skūpstus plosām manu ādu.
- Bija izdevies. Kārtīgi iztrakojāmies un mazliet par daudz izdzērām. Tad aizgājām līdz draudzenes mājām un tur pārlaidām nakti. - Es sameloju, kaut patiesībā manas domas ceļo tikai pie viņa.  Pie Stefana pret kuru man joprojām ir zvērīgas jūtas...