Ceļš Aiz Mums / LV.

Prologs.

- Izsauciet, taču kāds ātros! - kliedza paveca sieviete, turēdama viņa vieglo galvu virs aukstās zemes, lai tā nesasistos. Cik mazvērtīgi, zinot, ka viņš jau ir miris un nejūt vairs neko.

Skolas gaitenī izraisījās kņudoņa. Visi gribēja tuvākās ložas šai izrādei.

-Ak Dievs viņš ir miris - kliedza kāda meitene. Meitene, kurai bija pilnīgi vienalga, kas notiek ar viņu. Meitene, kura pati bija asiņaina.

Skolotājas mēğināja visus izklīdināt un aizdzīt klasēs, bet bez panākumiem.

Viņa rokas trīcēja agonijā, tās bija kļuvušas bālas, gluži kā skolas sienas visapkārt. Viņš gulēja bezpalīdzīgs skolas gaitenī, kur reiz katru rītu nācām un gājām. It kā pa savas dzīves ceļu, kur soļo simtiem ceļinieku.

Mugurā viņam bija vecais, melnais džemperis, ko viņam uzdāvināja viņa 16 dzimšanas dienā. Ak Dievs viņam pēc nedēļas būtu 17. 17, kuris viņš nekad nepiedzīvos. 17, kas nekad netils svinēti. 17, kas tikai izraisīs sāpes, nevis prieku. Ar šo slaitli tiks skaitītas viņas nāves stundas, nevis dzimšanas.

Es stāvēju nokritis viņam blakus. Es nespēju padomāt. Asaras bira mehāniski, es jutu kā mana dvēsele pamet ķermeni, es jutu aukstās viņa aukstās plaukstas, es redzēju asiņu peļķi, es redzēju sevi. Es redzēju mūs.

Es dzirdēju kā ātrā palīdzība piebrauc un bezspēcīgi noskatās, kā viņš mirst, bet es turējos. Es turējos, kā bijām solījuši. Es nelaidu viņa roku. Es to turēju līdz tā pazuda. Pazuda mediķu busiņā. Cik vienkārši.

Daļa no manis vienkārši pazuda ātrās palīdzības busiņā. Viss, kas man jebkad ir bijis, jebkad vēl būs.

Tagad ir prom.

Viss bija mainījies. Un nekad vairs nebūs tā kā bijis. Viņa vārds vairs izskanēs tikai skumīgi. Apğērbs, kas nekad vairs netiks uzvilkts. Seja, ko vairs nekad nesatikšu. Viss bija mainījies.

Tomēr viss bija pa vecam. Putni tvīteroja . Lietus bezmitīgi lija. Mašīnas brauca. Un cilvēki vēl gāja savu ceļu un neapstājās.

Ceļš, aiz mums.