Ceļš Aiz Mums / LV.

1.nodaļa

  Vidusskola ir jauns jēdziens katra pusaudžu dzīvē. Par to sapņo visi.

  Vidusskola ir vieta, kur tiek aizmirsta pagātne, nav nozīmes vai esi bijis populārs, vai ietekmīgs. Šeit ir vidusskola, kurā pašam ir jāiegūst vieta siltajā ligzdiņā. Un jābūt gatavam, ka kuru katru brīdi, kāds tevi var izgrūst.

  Šī man būs jauna skola. Jauni draugi. Jauna iespēja sākt visu no gala. Es nedrīkstu šo iespēju palaist garām, vai atdod kādam citam.

  - Labrīt, Nik. - mamma sveicina no lielās virtuves, gatavojot brokastis.

  - Labrīt, māt - atbildu un paņemu pārslas un pienu.

- Esi gatavs jaunajai skolai? - viņa jautā un noliek manā priekšā omleti.

- Nekad neesmu bijis negatavāks - atbildu ar pilnu muti.

Es neesmu gatavs iegūt jaunus draugus, bet zinu, ka tā nebūs problēma. Tā nekad nav problēma. Ja tev ir kanēļa brūni mati un jūras zilas acis, un vel pie tam esi muskuļots un izskaties vecāks nekā esi, cilvēki tevi jau pamana.

   Kad esmu paēdis, ieskrienu dušā. Ir grūti noregulēt pareizo siltumu, jo jo siltāku tu uzgriez, jo vēl siltāku vaig.

   Nottīru spoguli un manā priekšā stāv  cilvēks ko esmu pazinis, kopš dzimšanas. Brūnie pusgarie un lokainie mati, vienmēr viena cirta nokritusi virs acs. Dziļi zilās acis. Muskuļotās krūtis. Viss pazīstamais.
  Bet nekad vēl neesmu šaubījies par sevi, kā tagad.

- Tev izdosies, Nikolas, - saku savam dubultniekam otrpus aukstā metāla.

  Viņš neatbild.

  Uzvelku pieguļus tumšus džinsus un baltu nedaudz par lielu kreklu, neaizpogājot krekla rokas, ļaunot tām noslīdēt līdz manai pusplaukstai, radot iespaidu, ka esmu uzvilcis tēva darbu kreklu. 

  Braucot uz jauno skolu, manī knudinās ziņkārība un nepacietība. Kādi būs jaunie cilvēki, kurus satikšu, kādas būs viņu domas, vai viņi pieņems mani ?

  Laiks ārā ir diezgan saulains, kā vasara beigas silta Augusta diena. Skolēni, mazi un lieli rosās ar jaunajām un ievelkātajām skolas formām. Paldies Dievam mūsu skolā tādas nav.  Londona ir cilvēku pilna. It kā viens milzīgs skudru pūznis.

  Cilvēki smaida, dzied, raud. Visa cilvēka izpausmes atrodamas jebkurā šķērsielā.

  Kāpjot ārā no mašīnas, mamma iedod ātru skūpstu uz manas pieres un novēl veiksmi. Ceru, ka neviens to nepamanīja.
 
  Izkāpjot ārā mani sagaida milzīga strūklaka, kuru ieskauj liels dārzs ar soliņiem pa stūriem. Pie katra soliņa ir izveidojušās vairākas grupiņas ar bērniem, kas jau zina viens otru. Diemžēl man tāds vēl nav.

  Pati skola atgādina grieķu laika mauzoleju. Tā ir milzīga un bailīga. Tādās skolās vienmēr beigās izrādās, ka ir miruši vairāki cilvēki. Bet man šī ēka patīk. Tā atspoguļo taisnību un augstu līmeni. Tā pat iekļaujas visā Londonas nomales kompozīcijā. Apskauta ar dārziem un strūklakām pie galvenās ieejas, tā sagaida jaunos pusaudžus.

 
Noskan snelaicīgs gongam līdzīgs zvans, saukdams visus skolēnus uz pirmo stundu un iepazīšanos lielajā zālē.

  Ieejot pa milzīgajām jūgendstila durvīm, pretī paveras liels apļa veida gaitenis, kur centrā uz grīdas ir attēlots skolas logos. Sudraba grifs ar zelta grāmatu virs galvas, uz zila fona.

Cilvēki spiežas viens pie otra lai ātrāk tiktu uz Lielo zāli, man virsū uzkrien meitene ar blondiem matiem un jauku smaidu, tikpat zilām acīm kā manas.

- Piedod, es atvainojos. - viņa stostīddamās no uztraukuma atvainojas.

- Nekas, varbūt vari parādīt kur ir Lielā zāle - es smiedamies atbildu. Jo īsti nezinu, kur tā atrodas.

  -Protams, nāc līdzi - viņas zilās acis iemirdzas un nopietni pavēršas pret gaiteni un dodas noteiktā virzienā.
 

   Sekodams viņai, mēs nonākam lielā telpā ar riekstkoka rokoko laika izrotājumiem pie griestiem. Sajūta it kā mēs atrastos bagāto katoļu baznīcā. Šeit ir pārāk laba akustika, tādēļ visas skaļās sarunas pārvēršas par skaļu bišu stropu.

   Mēs ieņemam vietu vidējā solā, kur labi varam saskatīt skatuvi, kas ir metru pacēlumā, un kuru no aizmugures apspīd milzīgs gotika laika logs ar krāsaino stiklu.

  Blakus man apsēžas mana gide un mana vecuma puisis kas atgādina manu kopiju. Viņam ir nedaudz gaišāki mati, zaļas acis. Jāsaka, ka nekad neesmu redzējis cilvēku ar tik izteikti zaļām acīm. Mugurā viņam ir tumši zila žakete  un zem tā slēpjas balts krekls ar sarkanu šlpisi.

  - Labrīt,  jaunie Vindeldorfas skolēni,-  nobļaujas pavecāka sieviete, kura nemanīgi ir uzkāpusi uz pavecās skatuves. 

Sarunas zālē apklust.

- Jūs esat ieradušies jaunā skolā, skolā, kurā pavadīsiet trīs gadus, skola, kas kļūs par jūsu otrajām mājām, tāpēc sapazīstieties ar visiem, jo viņi būs jūsu otrā ğimene -  harizmātiskā, pavecā turpina savu monologu.

Man vienmēr nav paticis, ka skolu salīdzina ar otrajām mājām. Un klasesbiedrus ar otro ğimeni. Ğimeni, kuru es neizvēlējos. Bet laikam, jau tā ir taisnība, ka ğimeni neizvēlas.
 
  Pēc formālās daļas visi skrien iepazīties ar saviem stundu sarakstu.  Tas jau tika iedots vasarā, bet visi salīdzina to ar saviem draugiem, lai uzzinātu, kuras stundas notiek kopā un kuras atsevišķi.

- Sveiks atkal. Gribi salīdzināt plānu?- blonā meitene mani jau sagaida lejā ar to pašu puisi, kurš man sēdēja blakus.

- Droši . Ja kas mani sauc Nikolass- es mēğinu iepazīties.

Jaunā meitene pagreižas pret savu biedru un saka
- Šis ir mans brālis Augusts. Un es esmu Katrīne. -  paspiesdama man roku saka.

- Sveiks. Izskatās, ka būsim kopā četrās stundās. - Augusts paspiežot man roku saka. Rokas spiediens bija stiprs un pārliecinošs. Un silts. Gluži kā Augusts.