" Bija atkal iemīļotā ceturdiena. Tā bija diena, kad viss bija lieliski, stundas beidzās un es varēju redzēt viņu. Tā bija mūsu diena. Tādas arī bija otrdienas, bet ceturdienas bija daudz īpašākas. It īpaši šī.
Mēs šodien ar vēstures pulciņu dodamies ikgadējā ekspedīcijā, tās pārsvarā bija ļoti interesantas, bet jau simtiem reižu izstaigātas. Bet ne šī. Šī bija mūsu ekspedīcija. Pirmā ekspedīcija ar viņu. Es mīlēju ceturdienas.
Šodien mēs ar Smita kungu dosimies uz Stonheidžu. Tā ir vienreizēja vieta, kas sevī ietver visa laika vēsturi. Ir diezgan vientiesīgi teikt, ka kāds piemineklis pieder kādam noteiktam vēstures laikmetam, jo taču tas ir izdzīvojis un piedzīvojis arī jaunākus laikmetus.
Bija saulainākais rīts Lielbritānijas vēsturē, ko biju jebkad piedzīvojis. Saule spraucās manā istabā pa visām mazajām žalūzijas atvarēm, kāds trāpīja un noslīdēja man uz sejas, liekot, man samiegt acis pirms pieceļos. Laiks atgādināja Augustu. Mani. Bija silts kā vasarā. Pie loga tvīteroja putni, ielās steidzās mašīnas, ietvēs klabēja cilvēku soļi un pār visu līdz manas daudzīvokļu mājas skanēja bērnu smiekli, priecādamies par silto laiku tie skraidelēja pa zaļo pagalmu, mētādami bumbu un spēlējot futbolu.
Gulta bija mīkstāka kā nekad agrāk, sega čabēja, kāpjot laukā. Grīda bija silta. Manas basās kājas izbaudīja ik centimetru tumši zilo istabas paklāju.
Ataisīju logu un ļāvu, lai saules siltums un gaisma ienāk manā tumšajā istabā. Tā apēda katru milimetru tumsas. Pret seju pūta neliels silts vasaras vējiņš.
Diena bija perfekta. Iezslēdzu savu mīļāko dziesmu un dziedāju līdzi.
" Quand il me prend dans ses bras
Il me parle tout bas,
Je vois la vie en rose.
Il me dit des mots d'amour,
Des mots de tous les jours,
Et ça me fait quelque chose.
Il est entré dans mon cœur
Une part de bonheur
Dont je connais la cause.
C'est lui pour moi, moi pour lui dans la vie,
Il me l'a dit, l'a juré pour la vie.
Et dès que je l'aperçois
Alors je sens en moi
Mon cœur qui bat "
Rīta sākums bija lielisks. Nokāpu lejā uztaisīju brokastis, ola ar apelsīnu sulu, bija aizņemusi manu rītu vismaz 10 minūtes. Ātrī paēdu, nomazgājos un skrēju uz skolu.
Parasti būtu izvēlējies braukt ar mammu, tomēr šodien bija lieliska diena iešanai ar kājām. Izejot ārā saules siltums sildīja seju, un nedaudz būtu silts vējiņš. Biju uzvilcis baltu kreklu un melnus šortus ar baltām kedām un melnām saulesbrillēm.
Cilvēki pretī nāca daudz smaidīgāki, nekā citās dienās. Katrs garāmgājējs pasmaidīja un sasveicinājās, ja mūsu skatieni aizkavējās ilgāk par sekundi. Šķita ka pazīstu visu pasauli. .
Kad drīz jau tuvojos iespaidīgajai Vindeldorfas skolai ieraudzīju, ka man pretī nāk pazīstama seja un ka nemaz tā negrasās apstāties pie vārtiem. Sajutu, ka sirds sāk dauzīties straujāk. Rokas pirksti nedaudz trīsēja. Izlaidu roku cauri matiem un apstājos, ļaujot viņam nāk pie manis.
- August. ! Sveiks ! - viņa smaids kļuva lielāks, paceldams roku viņš mani sceicināja. Viņa lieliskais, siltais smaids, tas padarīja šo dienu vēl siltāku un saulaināku. Viņa roka nedaudz trīcēja un kustības bija nedaudz neveiklas, bet tik mīlīgas.
- Nikolas! Tu arī brauc vai ne ? Nedroši ar smaidu pajautāju, mēģinādams saskatīt viņa okeāna zilās, dziļās acis, bet tumše stikli to liedza.
- Protams, nelaidīšu iespēju pabūt prom no stundām un mācībām. - viņa stiprās, nosauļotās un izskatīgās rokas spēlējās ar melno krekla galu.
Es biju iemīlējies viņā. Tā tas bija, un es nemaz to nemēģināju noliegt. Es zināju, ka izredzes nav nekādas. Bet es turpināju viņu mīlēt.
Zilās acis, kas visu laiku priecīgi mirdzēja. Viņa lielais un saulainais smaids. Stiprās rokas un muskuļotās krūtis. Neveiklie smiekli un kustības likās tik apbrīnojami. Es biju iemīlējies. Varbūt tāpēc šī diena bija tik saulaina. ?
- Nāciet bērni, kapsim autobusā- Smita kungs iztraucēja mūsu klusumu.
Autobus bija neliels, balts busiņš, paredzēt tikai piecpadsmit cilvēkiem.
Iekāpjot, seja iesitās karstuma vilnis. Šeit bija bezgaiss.
Apsēdos aizmugurē, kur bija divas vietas un iekartoju savu somu blakus. Somā bija pārtika un klade, kur pierakstīt faktus.
- Drikstu sēdēt blakus ? - Nikolasa balss bija zema, bet skanīga.
- Droši- mana balss nedaudz trīcēja. Noņēmu somu no sēdekļa un paliku zem kājām. Viņa kājas salīdzinājumā ar manām bija daudz brūnākas.
- Tātad. Ievērosim drošības noteikumus un klausīsiet mani. Visi iesim kopā, nekur neaizklīstat. Brauciens varbūt ilgs 3 stundas. - Smita kungs apsēdās pašā priekšā un busiņš sāka kustēties uz priekšu, atstājot Londonas ielas aiz mums. Gaisa kondecionieris sāka darboties un laimoja mani ar vēsu gaisu, liekot maniem matiem nedaudz skriet līdzi gaisam.
Nikolass bija nedaudz atlaidies un uzlicis austiņas. Es darīju tāpat.
Pilsētas ainavu nomaimīja nelielie morēnas pauguri, balto aitas ganāmpulki un daudzstāvu mājas iznāca redzēt aizvien mazāk. Skatījos tālumā uz pilskalniem un domāju, kā būtu dzīvot pilī 18.gs. Būt kungam un jāt ar zirgu un izstaigāt biezos mežus. Izbaudīt laiku bez telefoniem . Lasot. Staigājot pa laukiem un pārvaldot sacu nelielo muižu.
Jutu kā uz mana kreisā pleca nogulstas smagums. Tā bija galva. Nikolass bija aizmidzis. Viņa mierīgā, vienādā elpa kustināja manu kreku.
Viņa seja bija pilnīgi mierīga. Nekad nebiju redzējis cilvēku, kas izskatās skaists guļot. Viņa brūnā matu šķipsna bija nokritusi pār aci. Es valdījos, lai to neaizliktu atpakaļ vietā. Es gribēju, lai šādi ir vienmēr. Šis bija perfekti.
Mana roka vilkās noglāstīt viņa galvu un matus. Tie bija viļņoti un maigi kā zīds. Man bija bail tos saplēst. It kā tā būtu dārglieta. Tā bija dārglieta.
Es negribēju, lai beidzas šī ekskursija. Es mīlēju šo dienu.
Ceļš vēl bija ilgs, tāpēc mēģināju iemigt.
Kad pamodos mana galva gulēja uz viņa stiprā pleca un viņa roka glāstīja manus matus.
Es sapņoju "
KAMU SEDANG MEMBACA
Ceļš Aiz Mums / LV.
Romansa"Ceļš vēl bija ilgs, tāpēc mēģināju iemigt. Kad pamodos mana galva gulēja uz viņa stiprā pleca un viņa roka glāstīja manus matus. Es sapņoju " **** Stāsts, kas mainīs uzzskatus. Stāsts, kas liks jums apstāties un paskatīties atpakaļceļā. Stā...
