Ceļš Aiz Mums / LV.

4.nodaļa

   - Ahhh es nezinu, ko vilkt un vai vispār iet uz turieni, - tikko atnākdams mājās, nometu somu pie sienas un skrienu pie skapi.

- Tev noteikti jājiet. Tas ir lielisks veids kā iegūt jaunus draugus - Gabija teica.

Pie skolas es pateicu par ballīti arī Gabijai, un uzaicināju viņu uz mājām, jo mammas nebija mājās. Viņa pirmdienās un otrdienās pasniedz vēlās lekcijas jaunajiem politalogiem un sociologiem.

- Varbūt kaut ko klasisku? - viņa jautāja.

- Kaut ko pieskaņotu tavam apģērbam.- es smaidīdams pateicu.

- Manam ? - viņa izskatījās  sašutusi un vaigos parādījās sārtums.

- Protams, tu būsi mana pavadone, - piegāju Gabijai tuvāk līdz mūsu sejas bija tik tuvu, ka spēju sajust viņas elpu uz manām lūpām.

-  Akdievs! Tad man jāskrien mājās pārģērbties ! Tiksimies vakarā. - viņa steidzīgi savāca savu somu un ātri izkrēja pa durvīm.

- Atā.! Septiņos es būšu tev pakaļ.- ātri mēģināju nobērt, kamēr viņa vēl nav izskrējusi pa durvīm.

  Tā manas drēbju medības turpinājās, kamēr sagribējos ēst un nokāpu līdz mūsu plašajai virtuvei un ātri uzmeistaroju sev ātrās brokastis.
  Apsēdos pie plašā ēdamistabas galda, kas bija diezgan liels, lai pie tā varētu piesēsties 12 cilvēku.
   Māja bija klusa. Varēja dzirdēt tikai apakšējo kaimiņu suni, kas rietdams skrēja pa visu dzīvokli dauzīdams ķepas.
  Ārā rūca mašīņu dūkoņa, dzirdamas cilvēku balsis. Āra bija ierastā lielpilsētu simfonija.

Šo divstāvu dzīvokli tēvs nopirka, kad šeit bija savā trešajā konferencē, un zinādams, ka drīz Londonā tiks atvērta viņa galvenā biroju mītne , viņš iegādājās šo plašo dzīvokli. Augšējā stāvā atradās mana istaba un vecāku guļamistaba, bet apakšējā stāvā bija virtuve, dzīvojamā istaba un ēdamistaba.

  Kad biju paēdis, pulkstenis jau rādīja 18.00, vēl viena stunda, lai sagatavotos.

  Aizsūtīju mammai īsziņu, ka šovakar mājās būšu vēlu, jo eju uz ballīti. Viņa neibilda. Tā kā socioloģes profesore, viņa zināja cik svarīga ir jaunu draugu iegūšana un iziešana sabiedrībā.
  Mums ar mammu ir lieliskas attiecības, neskatoties uz lielo darba slodzi, viņa paspēj vienmēr aprunāties ar mani, noskaidrot kas jauns vai izbraukt kādā ekskursijā. Mēs esam pieraduši viens otra sabiedrībā, jo tēvs retu reizi ir mājās.

  Pulkstens jau rādīja 10 pāri sešiem. Nospriedu, ka vajadzētu ieiet dušā un saģērbties.
  Karstais ūdens bija viss, kas man vajadzīgs. Tas dedzināja miklo ādu un apskāva mani no visām pusēm un tureja cieši un nelaida. Kabīne bija pilna ar tvaikiem, stikli bija apsarmojuši, un aizsvīduši. Grīda bija slidīga.  Uzmanīgi izkāpu no kabīnes un noslaucījos. Mitrie mati krita acīs un veidoja lokas, no tiem uz manu ķermeni pilēja vēl ūdens. Paņēmu balto dvieli un noslaucījos, kad jau pulkstens bija 18.30.

  Ātri uzvilku piespīlētus melnus džinsus, kuri nedaudz jau spiež, bet izceļ kājas muskuļus, mugurā uzģērbu baltu nedaudz piespīlētu kreklu, protams, neaizpogājot piedurknes.
Ar roku izbraucu cauri nedaudz sprogainojiem, kanēļu brūnjiem matiem un devos ārā.

   Ārā jau metās vakars, līdzpaņemtā vējaka lieti noderēja, tikko iznākot ārā degunā iecirtās spirgtais vakara gaiss. Mašīnu ugunis veidoja krāsainu kolāžu uz tumšo fonu. Tās brauca šurpu turpu, kāda uzpīpināja, kāda strauji nobremzēja, cita ātri paskrēja garām, pilsētas vakara dzīve sākās.
  Neskatoties uz to, ka ir tikai pirmdiena, cilvēki gājā uz kafejnīcām un klubiem nosvinēt savu pirmo skolas, augstskolas mācību dienu. Cilvēki priecājās, smējās un runājot, no mutes izvēlās elpa. Bija vēla rudens diena pilsētā.
  
   Gabija dzīvoja pāris kvartālus no manas mājas, tādēļ vajadzēja ņemt autobusu.
   Autobusa pieturā es sastapu vairākus skolēnus no manas skolas. Viņi izskatījās tik pat saposušes cik es.  Skaļais pulciņš nemaz neredzēja kā no blakus ielas piestāj sarkanais autobuss. Cilvēki drūzmējās, steidzīgi izkāpt un tik pat ātri, pārējie iekāpt.  Autobusā bija nedaudz siltāks un omulīgāks, apsēdos pie loga un vēroju parasto pilsētas katlu. Tas vārījās un nekad nebeidza.

    Kad autobusā paziņoja, ka esam pie St. Mary street, ātri izpraucos cauri sakāpušo cilvēku burzmai un mēģināju tikt uz izeju, degunā atkal iecirtās vakara vēsums, bet tas bija ļoti patīkams, it kā auksts, bet tas sildīja, sildīja, jo atgādināja vasaras vakara vēsumu.

  - Čau! Mums būtu jāpaspēj uz nākamo autobusu, lai varam tikt laikā- Gabija jau mani gaidīja pie daudzstāvu mājas durvīm. Ģērbusies plānā rudens, pasteļkrāsas mētelī, ar sarkanu cepuri.

  - Sveika! Wow tu izskaties rudenīgi. ! - smaidīdams atteicu, pazibot smaidam arī Gabijas sejā.
 
   Mēs gājām pa nedaudz nomaļo St.Mary street, runādami par jauno skolu un skolotājiem. Dažreiz es sajutu kā viņas aukstā roka pieskaras manējai, dažreiz  mēs pazudām viens otra acīs. Dažreiz mēs pat nepamanījām, ka esam aizkavējušies.

   Šis autobuss bija daudz vairāk piesūkts ar cilvēkiem. Mēs abi stāvējām kājās un mēģinājām nepieskarties neviena cita ķermeņa daļai, tā bija jautra un gandrīz neiespējama nodarbe. Brauciens ilga 20 minūtes, bet šķita, ka esam nobraukuši tikai kvartālu.
 
   - Tu zini īsto adresi ?- es Gabijai jautāju. Man bija adrese, bet es to atstāju mājās.

  - Sekosim cilvēkiem- viņa norādīja uz dažiem skolēniem, kuri ātri steidzās uz kādu daudzstāvu māju.
 
  Mēs sekojām un nemaz nepamanīju, ka ārā bija iestājusies pilnīga tumsa. Tā tik klusi bija atnākusi, sagrauzusi mazākos gaismas stariņus atstājot tikai melnumu.

  - Kā tu zini, ka viņie iet uz to pašu ballīti ?- es viņai jautāju.

  - Es nezinu- viņa ātri atbildēja, mēģinādama neizlaist no acīm jauniešu bariņu.

  Es tikai sekoju. Mēs iegājām gaišā treptelpā ar lielām gaišām trepēm. Šeit bija bija divdesmit stāvu un neviens lifts, cerēju, ka  allīte nenotiks pašā augšā, bet ejot un ejot, nonākot līdz astoņpadsmitam stāv biju zaudējis visas cerības.

- Redzi esam klāt - Gabija noteica, paņemdamaanu roka un vilkdama uz lielām metāla durvīm, aiz kurām valdīja liels troksnis. Pie durvīm stāvēja daži cilvēki ar cigaretēm un alkaholu.  Ātri pagājām viņiem garām un lēnām atvērām metāla durvis.

  Telpa bija viena liela tumša zāle ar krāsainām gaismām pie vienas sienas atradās bārs, bet tālāk deju grīda, aizejot aiz stūri bija atpūtas telpa no ballītes, kur bija daudz mierīgāks un klusāks, kur skaņu apslāpēja divas durvis.
  
   Daudzi klasesbiedri no skolas pameta man sveicienu ejot garām uz bāru, pēc sava nākoša mohito.  Šeit nevaldīja pārāk liela burzma, ņemot vērā, ka no skolas šeit bija tikai daži.

  - Aiziesim pēc dzērieniem- Gabija ierosināja, iekrampējoties manā rokā un vilkdama mani līdz bāram.

  Kamēr tikām līdz bāram, es biju paspējis aplieties un sasmērēties. Slapjās drēbes bija pielipušas pie miesas.

- Es es.. es aiziešu uz tualeti, Gabij, - ātri pateicu- drīz būšu atpakaļ, nepazūdi.

  Paskatījos tumšajā dibenistabā, mirgoja maza zēna figūra. Devos taisni uz priekšu.

   Kad atvēru brūnās koka durvis, uz izlietnes bija piespiedies Augusts un skūpstījās ar kādu. Viņa krekls bija novilkts un spīdēja tikai kailā miesa.
 
Mati bija izpūruši un sapinkājušies. Blakus viņam stāvēja pavecāks puisis.