Bija viņa 17.dzimšanas diena. Būtu bijusi viņa 17. Dzimšanas diena.
Viss, kas man bija palicis no viņa bija viņa jaukā smarža. Smarža, ko ik rītu ieelpoju, smarža, kas vienmēr paliks atmiņās. Smarža, kas liks man raudāt un priecāties.
Un viņa dienasgrāmata. Viņa atmiņas par mani, par draugiem, par dzīvi. Visa viņa dzīve pāris 30 lappusēs.
Tā bija nenozīmīga, piezīmju kladi, tomēr arī viss. Viss, kas palicis.
***
Todien, kad satikāmies, lija lietus, un bija apmācies. Es gaidīju zem lielās mauzolejas salijis, slapjš. Mašīnas brauca, pat nesamazinot ātrumu pie lielajām peļķēm, tā samitrinot manas bikses.
Norunāts bija tikties 7.00, bija jau 7.05, bet viņš neparādījās. Es gaidīju. Gaidīju, kā norunāts. Bet tad tālumā , starp visām pelēkajām un tumšajām drēbēm pavīdēja, kaut kas košs un pazīstams. Tas bija viņš.
-Piedod, ka kavējos, kaut kāds kretīns mani apšļakstīja, - viņš mēģināja smaidīt, bet pa visām malām šļācās dusmas par slapjo apģērbu.
- Nekas, es tikai gribēju pateikt, ka mīlu tevi - es pieliecos viņam tuvu klāt un pieskāros viņa raupjajai ādai. Tā bija mitra un tik silta. Tā izstaroja prieku un siltumu. Kad pieskāros viņa vaigiem, parādījās mazas bedrītes.
Viņš smaidīja.
- Es tevi arī mīlu, es mīlu visu par tevi. Es mīlu, kā tu nosarksti, kad nosaucu tavu vārdu. Es mīlu, tavu smaržu, tu vienmēr smaržo pēc vaniļas un medus, un es tik tikko spēju tevi neapēst. Es mīlu tavas smaidu bedrītes, kad smejies. Es mīlu, kad esi dusmīgs un sakarsis, jo tad es tevi varu nomierināt un apskaut tevi.
- Es mīlu tevi, lai, ko citi domātu. Kāda jēga, ko domā citi. Man ir svarīgi , ko domā tu. -
Mēs skūpstījāmies. Tā bija labākā sajūta pasaulē. Pieskarties, kādam, ko mīli. Sajust viņa mēli. Ādu.
Vienalga, ko cilvēki domāja. Pasaule pazuda un bijām tikai mēs.
Tava smarža. Tavas acis. Tavas skaistās acis. Ieraugot tās es iegrimstu tevī, tik dziļi, ka nevaru tikt ārā.
Mēs skūpstījāmies, kamēr viņam bija jājiet. Es paliku un ieelpoju šo mīlas gaisu. Tas bija pilns ar prieku, naidu, mīlestību, sāpēm, un kāri.
Es aizgāju mājās. Iedams es domāju par viņu. Un man viņš pietrūka. Un es raudāju. Es raudāju tik spēcīgi, ka raustījos, bet es gāju. Gāju to ceļu, pa kuri gājām mēs abi. Es gāju. Un mīlēju tevi.
****
Es aizvēru viņa dienasgrāmatu un raudāju. Es raudāju, jo šis bija viss, kas mums jebkad ir bijis. 30 papīra lapas.
Tā bija mūsu mīlestība.
Tas biji tu.
Uzvilku melnas drēbes un devos ārā. Par pārsteigumu šodien spīdēja saule.
-Tas ir par godu tev - sev noteicu.
Es pagriezos un ieraudzīju to pašu lielo dārzu. To pašu strūklaku. To pašu gaiteni. To pašu, pa kuru tu ienāci manā dzīvē, un to pašu pa kuru tu aizgāji no manis.
DU LIEST GERADE
Ceļš Aiz Mums / LV.
Romantik"Ceļš vēl bija ilgs, tāpēc mēģināju iemigt. Kad pamodos mana galva gulēja uz viņa stiprā pleca un viņa roka glāstīja manus matus. Es sapņoju " **** Stāsts, kas mainīs uzzskatus. Stāsts, kas liks jums apstāties un paskatīties atpakaļceļā. Stā...
