- Sveiks!Es gaidīju tavu zvanu! - otrā klausules galā atskanēja noraizējusies Augusta balss. Tātiešām bija silta un maigā kā Augusta diena, katru reizi, kad viņš smaida es sirdī sjūtu siltumu, ko nespētu man dot simts saules spīdēdamas.
- Es gribēju tikai pateikties par to, ka nepameti mani nelaimē un aiznesi mani, tas bija laipni no tavas puses, - "laipni!?'' vai tas ir tas vārds, ko teikt, kad kāds izglābj tavu dzīvību?
Pēc šī sekoja sāpju pilna pauze, jutu, ka ar katru sekundi duncis no aizmugures tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, un tad pēkšņi tas iedūra tieši mugurkaulā, iziedams cauri krūškurvim, spicei spīdot tieši man acīs.
- Piedod, bet es nezinu vai mēs vēl varam draudzēties - viņš dunci izvilka ārā un nometa to man pie kājām, es gulēju ar telefonu savā gultā un mocījos agonijā.
Tas bija viss. Tie bija vārdi, kurus nācās dzirdēt katru reizi no jauna, un jau, kad domā, ka esi pieradisies pie šiem vārdiem, duncis ieduras aizvien dziļāk un kaklā raujas asiņu čokurus gatavs izsprāgt ārā pie pirmā cilvēka, kurš pajautā kā tev iet.
Nezināju, ko iesākt, es gulēju un raudāju, jo tas bija vienīgais, kas man bija palicis - asaras, manas vienīgās draudzenes.
Pamodos, juzdams, kā kāds glauda manas kājas ar viegliem glāstiem kā otas triepieniem uz auduma pamatnes, pavēru acīs ieraudzīdams aci, kuras mani vēl līdz šim nebija pievīlušas, acis, kuras es gaidīju.
- Kā tu jūties - Gabija ar norūpējušos smaidu viegli uzlika savas lūpas uz manas pieres, es jutu siltumu, kas atstāj siltas pēdas uz manas pieres.
- Lieliski, labāk nekā agrāk, - smaidīdams, atteicu.
Viņas sejā parādijās nu jau skumjš un raižu pilns smaids.
Jutu kā drīz acīs saskries asaras un aiz muguras jau tuvojas pazīstamais duncis, bet nu jau lielāks nekā iepriekšējais, viņa pavēra muti un jutu spici ieduramies mugurā no jauna.
- Nikolas, piedod, ka nebiju tik laba draudzene un neizsaucu ātros kā man vajadzēja to darīt, lūdzu piedod, es ceru, ka mēs varēsim palikt labākie draugi, un pat ja nē es vienmēr rūpēšos par tevi. -
Viss. Tas bija viss, ko es nekad nebiju gaidījis, nu jau es raudāju aiz prieka un laimes tik stipri, ka tas sāpēja, es smējos un raudāju, via gulta trīcēja, nazis aiz muguras bija saplīsis gabaliņos. Tas mani vairāk neuztrauca.
- Paldies, Gabij, es mīlu tevi. - apskaudams, viņai teicu.
- Wowow, piebremzē es esmu aizņemta sieviete - smiedamās viņa atteica, rādīdama savu zeltnesi .
Šis ir viss, kas man bija vajdzīgs - uzticīgs draugs, kas nepametīs nelaimē un vienmēr būs blakus.
- Ejam pēc saldējuma lūdzu, citādāk es nomiršu - Viņa paņēma manu roku un izvilka no gultas un mēs gājām nedomādami par neko, tikai ar kādu garšu mēs ņemsim saldējumu.
CZYTASZ
Ceļš Aiz Mums / LV.
Romans"Ceļš vēl bija ilgs, tāpēc mēģināju iemigt. Kad pamodos mana galva gulēja uz viņa stiprā pleca un viņa roka glāstīja manus matus. Es sapņoju " **** Stāsts, kas mainīs uzzskatus. Stāsts, kas liks jums apstāties un paskatīties atpakaļceļā. Stā...
