Ceļš Aiz Mums / LV.

6.nodaļa

 
  - Ak Dievs! Es atvainojos! - ātri aizcirtu durvis un skrēju prom. Mana sirds dauzījās kā negudra. Lielā deju grīda grīļojās uz visām pusēm. Krāsainās lampiņas sāka izplūst uz visām pusēm. Mūzika kļuva neciešama un viss sajaucās vienā lielā putrā. Jutu kā pulss paātrinās un rokas sāk svīst.
  "Nejau atkal. Nejau atkal . Saņemies Nikolass. Neļauj epilepsijai sagraut tevi atkal. " Bet viss jau bija noticis. Es vairs tikai jutu ķermeņa krampjus.
    Mūzika vairs neskanēja, cilvēki pulcējās pie manis. Es mēģināju atvērt acis. Augusts turēja man roku.
    Tālāk bija tikai tukšums.

   - Kur ir Nikolass ? Laidiet mani ! - mātes augstpapēžu kurpes atbalsojās klusajā slimnīcas telpā.
  - Mīļumiņ, tev ir viss kārtībā, viss ir labi- izklausījās, ka viņa mēģina pārliecināt pati sevi.
   - Viss ir kārtībā mam. Tikai atkal lēkme. Tas viss- es mēģināju viņu mierināt.

   Epilepsija man parādījās 3.klasītē. Tās bija ierastās vieglās lēkmes, kuras mani pārņēma ik palaikam. Toreiz es nokritu uz sporta zāles grīdas un raustījos, nebeidzamos krampjos. Pārējie bērni domāja, ka es ākstos un sāka smieties. Pat skolotājs, uzbļāva man virsū, lai ceļoties augšā. Bet, kad jau ilgāku laiku nebiju beidzis. Skolotājs izsauca ātros.
  
Ārsts teica, ka tas ir impakts no reizes, kad mazs biju iespundējis sevi degošā istabā. Liesmas bija pārņēmušas visu paklāju un arī aizskarus. Es tikai noskatījos un bļāvu. Man bija nežēlīgi bail. Liesmas kāpa aizvien tuvāk līdz es neģību no melnajiem dūmiem. Nākamajā mirklī es atkal pamodos slimnīcā ar nelieliem apdegumiem.
   Es gandrīz biju sadedzis dzīvs.

  - Ārsts teica, ka šī bija vieglā lēkme. Mums būs jāsāk atkal lietot zāles. - māte stingi palūkojos uz mani, tomēr asarainajās , tumši zilajās acīs valdīja mīlestība.
 
  Viņa izgāja ārā, lai dabūtu zāles un mēs varētu braukt mājās. Atkal mana palāta bija klusa un mierīga.
 
   Tālāk gaitenī bija dzirdamilas čalas. Izklausījās pēc puiša un meitenes balss. Tās bija uztrauktas. Tā bija Gabija! Bet, kas bija puisis ? Ak Dievs. Tas bija Augusts. Jutu kā sirds atkal sāk pukstēt straujāk, bet zāles neļāva manu ķermeni pārņemt panikai. Es gulēju mierīgs.
 
   - Sveiks! Nik!- Gabija nedaudz skumjā balsī mani pasveicināja.
   - Čau! Atvaino par manu nelielo dejas improvizāciju! - smaidīdams atteicu.
    Viņas sejā parādījās skumjš smaids. Augusts stāvēja nekustīgs. Viņa acis bija pārsteidzoši sarkanas.
  Viņš bija raudājis ? Vai tas ir no zāles ?

  - Ja Augusts nebūtu izsaucis ātros un aiznesis tevi uz lejas stāvu- es nezinu, kas būtu bijis.
    Ko ?!!??!. Augusts nesa mani no desmitā stāva ? Mana sirds gandrīz atmira.
   - Paldies! - es viņam neveltīju skatienu. .  Es skatījos uz Gabiju un satvēru viņas roku. Manās acīs parādījās asaras.
  
    - Tiksimies skolā- es smaidīdams viņai teicu. Gabija saspida manu roku ciešāk un pēc tam palaida.
     Es veltīju nelielu skatienu arī Augustam. Es ieskatījos viņa acīs un sapratu, kāpēc viņu sauc Augusts.
  
    Kad Gabija un Augusts izgāja no palātas, māte jau nāca ar vecajiem labajiem medikamentiem- mīļā Fycompa.

  Mājās valdīja rets klusums. It kā visas mašīnas būtu pārstājušas braukt. Ielas bija mierīgas un bija dzirdami tikai baložu puksti.  Es gulēju gulta mani mati bija nedaudz izpūruši. Man vajadzēja ieiet dušā, bet es biju pārāk noguris.

  Piespiedu sevi piecelties un piegāju pie spoguļa. Man pretī lūkojās tas pats puisis, ko pazinu vakar. Bet tagad zilās acis izskatījās nogurušas un skumjas. Kailais ķermenis bija spēcīgs un kuskuļots, tomēr vārgāks kā vēl nekad.
 
   Man vajadzētu piezvanīt .. ..

Sameklēju Augusta nummuru un uzspiežu zaļo klausulīti.