- "Sveika." - Ar smaidu sejā, Teo ar mani sasveicinājās, un es atbildēju ar to pašu. - "Tātad, laikam sāksim ar formas tērpu.. Seko man." - viņš savā jaukajā balsī turpināja. Mēs bijām aizgājuši uz sieviešu ģērbtuvi, un tā kā viņš tur nedrīkstēja iet iekšā, viņš vienkārši pieklauvēja, un iznāca ārā tā pati sieviete, kas stāvēja aiz letes tajā dienā, kad iepazinos ar Džeimsu. - "Lūdzu, parādi Kerijai, kur atrast viņas formu, un pienācīgi sataisi matus." - viņš teica sievietei un pats aizgāja uz bāra pusi. Sieviete man jauki pasmaidīja un ielaida iekšā.
Ieejot iekšā, es pamanīju, ka telpa ir gan diezgan maza, gan tukša, bet godīgi sakot, tā vairāk atgādināja skolas sporta stundu ģērbtuves. Bez mums telpā bija vēl viena meitene, un nepagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka viņa man sēdēja tieši priekšā intervijas dienā.. tas ir - vakar. Ieraudzījusi mani mēs sasmaidījāmies. Sieviete, kurai bija man jāparāda, kur ir mans formas tērps, sāka ar iepazīšanos, - "Es esmu Vitnija, un tā ir Klēra." - viņa teica, norādot uz meiteni.
Vitnija bija vien dažus gadus vecāka par mani, viņai bija vidēja garuma, melni mati. Klēra, kā man izskatījās, bija mana vecuma, un viņai bija ļoti skaisti, gari un biezi blondi mati, un vasarraibumi, kurus viņa nemaz neslēpa aiz tonālā kārtas.
- "Esmu Kerija, prieks iepazīties." - uzsmaidīju meitenēm. Viņas abas likās kā divi jauki saulstariņi. Jau pirmajās minūtēs, turklāt, tā īsti pat nerunājot, liekās kā jaukākie cilvēki.
Vitnija ar smaidu sejā aizveda mani uz manu skapīti, kurš bija tieši blakus Klēras. - "Tātad, tava forma ir iekšā, un kad būsi to uzvilkusi, sataisīšu tev matus." - viņa turpināja. Pateicos viņai, un pilnībā attaisīju skapīša durvis, lai viņas neredzētu mani ķermeni, lai gan zināju, ka viņas tāpat neskatītos. Formas tērps bija balta blūzīte ar tumši ziliem, apspīlētiem svārkiem, nedaudz virs celīša. Kamēr ģērbos, mēs visas parunājāmies un pasmējāmies, un es jau tad jutu, ka strādājot man būs burvīga kompānija, par ko biju priecīga.
Uzvilkusi kleitu parādījos meitenēm, un viņas man visu piekārtoja, lai viss izskatītos pareizi. - "Pagaidi.." - Vitnija ieteicās, noejot nost no manis un pieejot pie mana skapīša. Viņa no tā izņēma piespraudīti, kuru uzreiz piesprauda pie manas blūzītes kreisajā pusē. Kad viņa bija beigusi, apskatīju piespraudīti kārtīgāk, un sapratu, ka uz tās ir mans vārds.
- "Matus tev būs jātaisa tāpat kā mums. Kā redzi, nekas sarežģīts, vienkārši priekšējās šķipsnas atspraud uz aizmuguri. Varēsi pati, vai man tev sataisīt?" - Pateicu, ka sataisīšu pati, un viņa man iedeva divas sprādītes, kuras izņēma no skapīša, pie kura bija piestiprināts spogulis. Kad biju sataisījusi matus, aši izņēmu no savas somas smaržas, kuras uzreiz iepūtu, jo bez smaržām nevaru nekur.
- "Labi, ja esi gatava, vari iet. Es jau Klērai un Klāvam visu esmu parādījusi, un mēs visi sākam strādāt 12:00." - Vitnija teica, man jautājoši paskatoties uz viņu, - "Klāvam?" -
- "Jā, boss darbā pieņēma jūs visus trīs - jūs abas un Klāvu. Lai gan viņš atlaida divus, es īsti nezinu, kāpēc pieņēma darbā trīs, bet esmu priecīga, ka tā. Jo lielāka kompānija, jo jautrāka strādāšana." - Vitnija uzsmaidīja, lai gan tas it nemaz nebija tas, par ko es domāju. Vienīgais, par ko es spēju domāt - lai kas arī bija uz tās lapas rakstīts, viņam bija mani obligāti jāpieņem darbā. Varbūt es biju tā trešā - neplānotā? Ja vien Klāvs nav tas puisis, kurš sēdēja, kad beidzu interviju, un pati iesūtīju iekšā, tad es maldos. Un es ļoti ceru, ka maldos, jo man šis it nemaz nepatīk.
Izejot ārā no ģērbtuves, uz viena no krēsliem sēdēja Teo, un tiklīdz viņš mani ieraudzīja, viņš piecēlās. - "Izskaties fantastiski." - viņš atkal ar savu pievilcīgo smaidu sejā man teica, un es viņam pateicos. Uzlicis roku man uz muguras, itkā stumtdams uz priekšu, mēs gājām uz bāra pusi. Lai gan bija rīts, te nebija pilnīgi neviena loga, un atmosfēra bija pilnīgi tāda pati, kā vakarā. Izņemot, protams, to, ka te nebija pilnīgi neviena cilvēka.
