Atkal jau mājas drēbēs sēžu mājās un neko nedaru. Nu, ja TV skatīšanās skaitās kaut kas baigi interesants, tad jā, skatos TV, guļu gultā un ēdu savas vakariņas. Sķiet tik dīvaini, ka ir jau ceturtdiena. Liekas, ka esmu jau te iedzīvojusies. Likās jau kā ierasta lieta vakarā nīkt pa māju. Protams, rīt atkal eju kaut kur ar Džeimsu un tad kaut kad vēl arī Gabriela ar Rebeku brauks uz visu nedēļu, tā kā man vajadzētu izbaudīt šo vakaru, kad varu pasēdēt viena, jo principā, nākamā nedēļa atkal būs no tām aizņemtajām.
Ieliku netīro šķīvi trauku mašīnā, un beidzot nomazgāju visus traukus, kuri bija sakrājušies pa šo nedēļu. Viena lieta ir sēdēt vienai mājās, bet pavisam cita, ka slinkums ir pat savus traukus nomazgāt. Šķiet, ka tad, kad sāc slinkot, tad arī nevari beigt, tāpēc izdomāju vienkārši iztīrīt māju. Domāju, ka ja jau sāku ar traukiem, tad tagad laiks tīrīšanai.
Kad biju iztīrījusi visas istabas un nomainījusi savu gultas veļu, iegāju arī divās jaunajās istabās, un tikai tad sapratu, ka ja abas meitenes paliks pie manis pa nakti, tad mums nebūs kur visām gulēt. Jā, man ir divvietīgā gulta, bet tam vecumam, ka jāguļ kopā, jau visas esam pāri, un tikai vienai no viņām pietiktu vietas uz dīvāna.
Kad biju pabeigusi tīrīt arī tukšās istabas, ielīdu atpakaļ savā gultā un no klēpjdatora iegāju internetveikalā, no kura sūtīju lielāko daļu savas mēbeles, jo izlēmu, ka vajadzētu aši iekārtot arī to vienu viesu guļamistabu.
Ieliku grozā lielu skapi, pa kuru bija izklāts spogulis (ļoti līdzīgs manējam, bet nedaudz šaurāks), divvietīgo gultu un divus naktsskapīšus. Tieši tas pats, kas manā istabā, tikai citā krāsā, un mazāks skapis, jo pati istaba bija nedaudz mazāka par manējo, bet viesiem, manuprāt, būs pietiekami.
Spiežot sūtīt, pamanīju, ka var izvēlēties piegādāšanas laiku, un šiem pirkumiem ātrākais bija viena stunda, un es tā padomāju, ka ja varu visu dabūt kārtībā jau šovakar, tad man ir ļoti paveicies.
Pēc stundas, kad piegādātāji atveda manas mēbeles, palūdzu viņiem, lai arī uznes augšā un parādīju, kur ko likt. Vēl pēc stundas, kad viss bija gatavs, iedevu viņiem tik pat lielu dzeramnaudu, kā iepriekšējā reizē. Man ļoti veicas ar piegādātājiem, otro reizi jau ir šie, un jau atkal bija ar mieru palīdzēt visu, ar ko vajadzēja.
Nākamajā dienā, darbā
Ieejot ģērbtuvē, darba draudzenes jau atkal mani sagaidīja. Man tiešām ļoti patīk mana darba kompānija, viņi visi ir tik pretīmnākoši un izpalīdzīgi, ka pilnīgi prieks skatīties. Es zinu, katram ir savi mīnusi.. Nevienu no viņiem neredzu kā savu labāko draugu, vai plecu, uz kura paraudāt, bet darbā vismaz ir kāds prieciņš, kamēr alkoholiķi te nāk un piedzerās. Vitnija man iemācīja, ka labāk viņu darīšanās nejaukties. Ja kāds gribot parunāt, tad viņi arī runāsies ar mani, un tad es varu, bet reizēm, ja sāks izprašņāt kaut ko, viņi varot kļūt agresīvi.
- "Sveikas dāmas!" - Teo apsēžoties pie letes, apmeklētāju pusē, jauki uzsmaidīja. Pirmo reizi viņu redzēju kopš pirmās darba dienas. Viņš itkā to teica visām, bet viņš nevarēja atlaist acis no manis, tikai tad, kad pārējās sasveicinājās ar viņu, tas būtu ļoti nepieklājīgi, ja viņš nepievērstu uzmanību, kad viņam kaut ko saka. - "Tātad, gribēju paziņot visu par nākamo nedēļu. Jūs strādāsiet vakara maiņā. Vitnija jau zin, bet jaunajām meitenēm varu pateikt, ka vakarā te nāk visvairāk cilvēki, un naktī paliek vienkārši kaut kādi ballētāji. Bet jā, darbs būs daudz smagāks un nebūs laika klačiņām. Ar jums kopā strādās Karīna un Petra, lai pie visām piecām kasēm būtu cilvēki. Te jums jābūt jau no 17:30. Vai ir kādi jautājumi?" -
Abas meitenes noraidoši pamāja ar galvu. Vienīgais jautājums, par kuru spēju domāt, bija tā lapa. Gribēju pajautāt, bet tajā pašā laikā, ja nu viņš man par to varētu noņemt algu? Es nezinu, tieši par ko, bet es tā iedomājos, ja nu viņš kaut kā to neņem pie sirds? Lai gan, viņš ir ļoti jauks, tāpēc izlēmu noriskēt. - "Man ir! Bet... tas nav gluži par šo." -
- "Par ko tad?" - vēl jo projām ar savu pievilcīgo skatienu skatījās dziļi manā dvēselē. Es, protams, ka pārspīlēju, bet viņš tiešām acis nevarēja vien noraut no manām. - "Varbūt varam iziet?" - es neveikli jautāju, vairs vienkārši nespējot skatīties viņam acīs, tāpēc uz neilgu brīdi, līdz saņēmu atbildi, novērsos.
- "Protams, bet ne ilgi, pēc pāris minūtēm mēs vērsimies vaļā." - viņš teica un mēs izgājām no bāra un aizgājām vairāk uz viņa kabineta pusi, lai neviens cits neklausās.
Atspiedos pret vienu no sienām, jo man tā bija ērtāk, un viņš pienāca man tieši pretī, atspieda savu plaukstu pret to pašu sienu, pret kuru atspiedos es, tieši blakus manai galvai. Viņa blūzes piedurkne, man bija tik tuvu sejai, ka atkal sajutu viņa aromātu, kas man tik ļoti patika. Atkal jau viņš skatījās manās acīs, un gaidīja, kad uzdošu savu jautājumu. Es centos visām iepriekš pieminētajām lietām nepievērst lielu uzmanību, lai tās man netraucētu koncentrēties galvenajam.
Ļoti neveikli sāku, - "Kheem, tātad... Mans jautājums ir, kas tā bija par lapu?" - Kad viņš bija izdzirdējis manu jautājumu, viņš itkā samulsa, bet smaidīt nebeidza. Viņš paskatījās uz mani ar jautājošu skatienu, itkā nesaprastu, par ko iet runa. - "Nu, tu jau zini, tā lapa, kuru tu izlasīji manā intervijā.." -
Viņš smagi nopūtās, lai gan jāsaka, ka baigi apjucis neizskatījās. Lai gan viņš neko citu neteica, es nodomāju, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju, vai varbūt uz tās lapas naz nebija nekas slēpjams, un tur nebija, par ko uztraukties? Viņa sejā vēl bija redzams smaids, kas nekur netaisījās pazust.
- "Tu tiešām gribi zināt?" - viņš pārliecināti jautāja, viņa emocijām nemainoties. Es piekrītoši pamāju ar galvu, un gaidīju tik ilgi gaidīto atbildi. Tulīt būs pagājusi nedēļa, kad es katru dienu esmu pavadījusi domājot par šo, jo man tas likās tik nepareizi un biedējoši reizē, un es nekad līdz galam nebiju sapratusi, kā man to vajadzētu uztvert un kāda būtu mana pareizā reakcija. Džeimss man centās pierādīt kaut ko sliktu no tā visa, arī man pašai šis bija licies aizdomīgi, bet tajā pašā laikā, kaut kas man teica, ka tas ir uz labu, un man par to tiešām nevajadzētu satraukties. Viņš tur pat stāvot man pieliecās pie auss, kā tajā dienā, un ne gluži iečukstēja, bet vienkārši klusā balsī noteica: - "Šaubos, ka tu to gribi zināt," - pēc tā, viņš jau pārgāja uz čukstiem, - "un ja tu būsi gudra, tad vairāk arī neprasīsi." -
Sakot to pēdējo frāzi, viņa balss jau vairs neizklausījās kā iepriekš. Kaut viņš čukstēja, es sapratu, ka viņa balss palikusi nopietna.
Viņš novērsās no manis un gāja uz sava kabineta pusi. Sagremojusi to, kas tikko notika, un kādu atbildi es saņēmu, nolēmu nepadoties, lai gan viņa atbilde mani biedēja, man vajadzēja dabūt vismaz kaut ko vairāk. - "Bet es gribu." - klusi noteicu, redzot, ka viņš apstājās. Teo pagrieza savu ķermeņa aukšdaļu pret mani. Viņš vairs nesmaidīja, bet gan bija ļoti nopietns. - "Lūdzu, sevis pašas labā, beidz jautāt. " - viņš teica un iegāja savā kabinetā. Nebiju pārliecināta, kāda būtu pareizā reakcija. Godīgi sakot, biju pārbijusies. Ko gan viņš varētu būt domājis ar sevis pašas labā? Un kāpēc viņa garastāvoklis tik strauji mainījās?
Ilgi nestāvot un nedomājot, gāju atpakaļ aiz letes. Es nedrīkstu šim ļaut sabojāt manu dienu, lai gan esmu pārliecināta, ka par šo sarunu nevarēšu nedomāt. Izlēmu, ka šī ir lieta, ko noteikti pastāstīšu Džeimsam, varbūt viņš var visus puzles gabaliņus salikt kopā un pastāstīt man, kas notiek, jo godīgi sakot, biju uz raudāšanas robežas, tā īsti līdz galam pat neizprotot - kāpēc.
Kad vēl biju aiz stūra, nolēmu, ka centīšos par šo vairs nedomāt, vismaz kamēr strādāju, un iet atpakaļ ar smaidu sejā, lai nebūtu pārāk daudz jautājumu. Aizejot aiz letes, redzēju abas meitenes ar sakrustotām rokām skatoties uz manis. Viņas abas uz mani skatījās kā kaut kādas skolas mean girls. - "Nu, redz cik priecīga atnāca atpakaļ!" - Klēra ķircinošā tonī teica, pagriezusies uz Vitniju, un viņa pamāja ar galvu, neatraujot skatienu no manis. - "Nu, tad pajautāji savu jautājumu?" - Vitnija man jautāja, ar pirkstiem ievelkot gaisa pēdiņas.
Man nebija ne jausmas, kas notiek, bet man goda vārds bija sajūta, ka esmu pamatskolā. Lai arī man nebija zināms iemesls viņu uzvedībai, šis bija bērnišķīgākais, ko biju redzējusi kopš skolas beigšanas. - "Kas notiek?" - jautājoši skatoties uz abām meitenēm, jautāju.
- "Neizliecies, mēs zinām, ka tu guli ar bosu." - Vitnija teica, iebāžot manā sejā savu telefonu, kurā bija attēls, kurā izskatās, ka Teo skūpsta manu kaklu, kad patiesībā, viņš čukstēja manā ausī, lai es viņam vairs neko nejautāju par lapu.
