Untamed Lovers

Ella

Bija tik grūti skūpstīties un smaidīt vienlaicīgi. Vincents ar vienu roku glāstīja man vaigu, kamēr otra atradās man blakus uz virtuves letes.
-Tu tiešām nevari beigt smaidīt uz momentu, lai varu tevi normāli noskūpstīt?-
Viss apkārtējais mani uzjautrināja, pat ja nebiju dzērusi ne lāses.
-Jēziņ...- Vincents nopūtās un skūpstīja mani vēlreiz. Garša mutē bija salda un gaisīga. Putukrējums lēnām slīdēja man gar lūpām uz leju.
Paskatījos uz atlikušo krēmu bļodā.
-Nesaki, ka vēl nebeidzi našķoties.- puisis nolaizīja putukrējumu man no kakla.
-Nebeidzu arī.-
Nobraucu ar pirkstu gar vēl atlikušo putukrējuma kārtu un liku to mutē.
Vincents paņēma manu roku un pietuvinājis to tuvāk savai mutei, viņš sāka lēnām laizīt saldo krēmu nost.
Tas lika gar muguru pārskriet skudriņām.
Neatstājis ne kripatas putukrējuma uz maniem pirkstiem, viņš pakāpās nostāk.
Neko neteikuši, vērojām viens otru.
-Tas bija labs saldais.- Vincents ar pirkstu notīrīja lūpu kaktiņu.
Piekrītoši pamāju ar galvu.
-Nāc.- puisis pasniedza man roku, lai varu nokāpt no virtuves letes.
-Paldies, bet es varu pati.- atteicu, gatavodamās lekt lejā.
-Kā mazs bērns...- viņš nomurmināja.
Vincents pienāca man tuvāk un nocēla no gludās letes.
-Paldies.- atlaidu roku pirkstus, kuri bija iekrampējušies puiša kreklā.
-Gribi iet uz guļamistabu vai uz dīvānu, tepat pirmajā stāvā?-
Jutu kā ausu gali kļūst viegli sārti.
-Dīvānu.-
Puisis aiz rokas mani veda uz viesistabu. Atcerējos kā pirms piecām dienām ērti iekārtojušies uz tā paša tumšā dīvāna, skatījāmies filmu.
Vincents apsēdās dīvāna vidū un es ierāpos viņam blakus. Lēnām uzliku kreiso roku uz puiša krūtīm.
-Skatos tev vairs nav no manis bail.-
-Man nekad nav bijis no tevis bail.- saraucu pieri dzirdot viņa balsī ķircinošu toni.
-Jā, es atceros cik ļoti tev nebija bail pirmo reizi.- puisis uzsmaidīja iešķību smaidu.
-Es varu arī iet augšā gulēt un tu vari palikt te uz dīvāna, ja kaut kas nepatīk.- nocirtu kā ar cirvi.
Vincents domīgi uz mani skatījās. Skaļi noriju siekalas.
-Tu kļūsti arvien drošāka.- puisis piebīdījās man tuvāk.
-Jā, nu, zini...- iesāku.
Blondīns pieliecās man tuvu klāt, lai mūsu lūpas saskartos. Sajūta atšķīrās no tās, kad ar nenodzēšamu smaidu sejā skūpstīju Vincentu virtuvē.
-Šis noteikti bija labāk.- viņš atliecās atpakaļ.
-Neaizmirsti kurš te ir vadībā.- puisis turpināja, paņemot rokās televīzora pulti. Melnais ekrāns kļuva tumši zils, tad krāsains. Rādīja kādu man nezināmu multeni.
-Tu tiešām skatīsies šo?- ar nelielu šaubu pieskaņu balsī jautāju.
-Nē, es spēlēšos ar taviem matiem, bet tev šis muļķiks varētu patikt.-
-Ou...- novilku.
Tieši pēc puiša teiktā jutu viņa pirkstus sev matos. Viņš lēnām vilka vienu šķipsnu starp pirkstiem, palaida to vaļā un ķērās klāt nākamajai. Vincenta pirksti visu laiku apstājās man pie auss. Centos pēc iespējas mazāk salekties.
Filma mani lēnām piesaistīja un es aizmirsu par Vincentu.
-Kušš.- puisis iečukstēja ausī, kad skaļi iesmējos.
-Bet tu dzirdēji ko tas zaķis pūcei teica? Kā kaut ko tik stulbu var rādīt bērniem.- smējos pilnā kaklā.
Puisis nogrūda mani guļus dīvānā un uzgūlās man virsū.
-Tev ir skaļa balss, tu to zini?-
Vincents smaidīja savu iešķībo smaidu. Tumši blondās šķipsnas krita priekšā viņa gaiši zilajām acīm, aizsedzot skatu. Tās arī kutināja manus vaigus, kad puisis purināja galvu.
Nopūtos, aplikdama rokas ap viņa kaklu.
-Tu neesi pirmais, kas man to saka.-
-Toties es būšu pēdējais.-
Mēs skūpstījāmies nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam.
Multeni turpināja rādīt vēl ilgi.