Untamed Lovers

10.nodaļa

Linda ar baudu iedzēra vēso dzērienu un ļāva tam slīdēt pa rīkli uz leju.
-Labāk?- Alekss jautāja.
-Jup.-
-Tu nu gan dzer.- viņš paskatījās uz gandrīz jau tukšo skārdeni meitenei rokās.
-Es dzeru par mums abiem.-
-Man tagad vajadzētu tev pateikties?-
-Nu, sākumā gan labāk iedzer arī pats. Savādāk vēlāk būs jautājumi kā tu man skaidrā izteici pateicību.-
Puisis nobolīja acis un nopūtās. Pakausi cepināja rīta saule.
-Gribi ko iekost?-
Viņi bija nonākuši līdz krastmalas krogam. Rīta agrumā apmeklētāju nebija daudz.
-Nenāktu par skādi.- Linda pagriezās uz papēža. Alekss viņai paturēja durvis.
-Tātad ēstuves durvis tu skrien attaisīt pirmais, bet ar mašīnas durvju atvēršanu tik raiti nesokas ko?-
-Nav par ko.- puisis aizcirta aiz sevis ārdurvis.
-Labrīt!- viņus uzrunāja viesmīle.
-Labs rīts. Mēs uz terases.- Linda pasmaidīja.
Viesmīle veltīja viņai mīļu skatienu un aizgāja pēc pierakstu blociņa.
Alekss gan tik laipni uz viņu neskatījās kā aizejošā brunete.
-Tu gribi pārvērsties par apceptu pelmeni vai kas tev nav labi iekšā, ēnā?- viņš nesaprašanā meitenei sekoja uz terases pusi.
-Redzi, uz terases man cūkas cepeti ilgi nebūs jāgaida.- Linda iekārtojās krēslā zem saulessarga.
-Es būtu tā cūka vaine...-
-Neviena taču te vairs nav.-
Alekss atkrita krēslā meitenei pretī un novilka virsjaku.
Pie jūras krasta pūta patīkams vējš.
-Man lūdzu tomātu sulu un kartupeļu pankūkas. Pirms tam es varētu dabūt melno kafiju? Un lūdzu ar trīs cukura gabaliņiem, nevis diviem. Gabaliņus ne lielākus par pieciem centimetriem. Vislabāk būtu ja jūs atnestu cukurtrauku.-
Puisis acis nenovērsis no ēdienkartes, teica pienākušajai viesmīlei. Brunete brīdi stāvēja un blenza uz viņu it kā domājot vai ir jēga pārprasīt vēlreiz.
-Atvainojiet, viņš tāds jau piedzima.- Linda līdzjūtīgi nopūtās.
-Kā lūdzu?- Alekss pacēla acis no ēdienu piedāvājuma.
-Ābolu sulu, frī kartupeļus un cūkas karbonādi.- meitene nepievērsa uzmanību puisim un atdeva ēdienkarti viesmīlei.
Jautājums tā arī palika karājamies siltajā jūnija gaisā.
-Skaties ko runā.- klusuma pauzi pārtrauca Alekss.
-Tev pie kurpes puteklis.-
Puisis salecās pītajā krēslā un sāka intensīvi purināt abas kājas līdz viena pret kaut ko atsitās.
-AU! SASODĪTAIS....- Linda spēji atbīdīja krēslu prom no galda, lai apskatītu kāju.
-TUR IR PUTEKLIS, MIKROBI!-
-MAMMA MIA TU VIŅAS DIVDESMIT MINŪTES PUCĒJI, KĀDI MOKROBI!?-
-Bet tu, tu teici!- Alekss pieklusināja balsi. Kājas joprojām nedaudz šūpojās.
-JĀ NOLĀDĒTS, TAS VECIS LEJĀ TEICA, LAI KĀP BUSIŅĀ, VIŅAM IR KONČAS. TU IEKĀPI??-
Linda mēģināja apvaldīt lamuvārdu straumi, kas aizgūtnēm gāzās no viņas mutes.
-Draņķis nolāpītais....- viņa norūca, masējot savu kāju.
-Nav ko mani biedēt...- Alekss atrūca atpakaļ.
-Kas tu par veci? No tumsas bail, no putekļiem bail.-
-Ei, pagrabā man nebija bail no tumsas, bet gan netīrumiem, ja.-
-No putekļu pickām?- Linda pārjautāja.
-No tām pašām.-
Meitene iespurdzās un piebīdīja krēslu atpakaļ pie galda.
-Tu taču esi amatofobs!- iesaucās Linda.
-Ama kas?- Alekss bija nomierinājies.
-Tas ir cilvēks, kuram ir bailes no netīrības, pārsvarā gan putekļiem.- atnākusī viesmīle nomērīja puisi no galvas līdz kājām. Šis neveikli pasmaidīja.
-Labu apetīti!- viņa pasita paplāti padusē un devās atpakaļ uz virtuvi.
Lindai priekšā bija nolikts liels šķīvis ar pasūtītajiem frī, karbonādi un komplektā nākošajiem salātiem, kā arī ķiploku mērci.
Meitenes raženā porcija lika Aleksa brokastīm izskatīties mazām un trūcīgām.
-Man nav...bail no putekļiem.- puisis paņēma dakšu, lai sāktu ēst.
-Protams un Džesijs var iebāzt mutē arbūzu.-
-Patiesību sakot viņš vienreiz mēģināja un-
-Labi, labi! Daži te mēģina ieturēt brokastis.-
-Ja ne no putekļiem, tad vismaz netīrība tevi biedē gan.- Linda turpināja.
Alekss grūtsirdīgi nopūtās.
-Tas ir labi, ka nepatīk dzīvot mēslos.-
-Pat veselīgi.- piebilda Linda, pamērcējot frī kartupeli mērcē.
-Bet klau, vai tiešām tas vīrietis tur teica kaut ko par konfektēm busiņā?-
Meitene paskatījās ar savām pelēkajām acīm uz puisi.
-Nošaujiet mani...-