Slazdā /2.daļa/

11.nodaļa

Tīna

Mans vēders aug arvien lielāks un lielāks. Nu, būtībā ne tikai manējais, bet arī Leas. Viņa ies pieslēgta pie daudziem jo daudziem aparātiem, kuri uztur viņu pie dzīvības, tieši tāpat kā viņas bērniņu.

Viņa guļ slimnīcā jau 5 mēnešus. 5 ļoti garus un ilgus mēnešus, kuru laikā daudz kas notika un mainījās. Izņemot vienu lietu – Lea turpināja gulēt komā un nemosties.

Gāju kopā ar Markusu pa slimnīcas koridoru no ārsta vizītes uz Leas palātu, kad pēkšņi Markusā gandrīz ieskrēja kaut kāda medmāsiņa. Mēs apstājāmies un viņa paskatījās uz Markusu, pasamaidīja, tad pievērsa skatienu man un smaids pazuda.

-Čau, Markusiņ, sen neesi redzēts,- viņas smaids atkal atgriezās.

-Khm, Markusiņ, ejam. Mums nav daudz laika,- noteicu naidīgi, ieķeroties Markusam elkonī.

Aizgājuši līdz Leas palātai, es apstājos tieši pie durvīm.

-Kas viņa tāda?- jautāju.

-Nekas svarīgs. Vienkārši, kad es vēl biju iepriekšējā mafijā, bieži visus ārstēt nāca tieši viņa un viss, mīļā,- viņš pateica un noskūpstīja mani.

-Jums bija attiecības vai kādas citas saistības?- gribēju uzzināt visu līdz sīkumiem.

-Nē, starp mums nekā nebija. Viņai gan bija pret mani jūtas, bet mēs nebijām kopā. Man viņa nepatīk,- viņš mierīgi atbildēja.

Pētoši paskatījos uz viņu. Cerēdama, ka tā tiešām arī bija. Tad novērsos un atvēru durvis. Ehh, atkal Kajs pavadīja te visu nakti. Viņš taču sabeigs arī savu veselību, guļot katru dienu tajā neērtajā krēslā..

Nedēļa pēc atgadījuma ar Leu

Zvanīju Kajam, lai uzzinātu vai ir jaunumi par Leu, bet viņš necēla klausuli. No sākuma sapriecājos, jo padomāju, ka Lea pamodās un viņš ir ar viņu, tāpēc neatbild uz zvanu, bet pēc tam atcerējos daktera vārdus un viss prieks pazuda kā nebijis.

"..nav zināms, kad viņa pamodīsies un vai vispār pamodīsies.. protams, mēs darīsim visu, kas ir vien mūsu spēkos, tomēr.. viņa ir stāvoklī un ir jāuzmana arī bērns, kaut gan viņas pašas stāvoklis nav tik labs. Viņa bija pazaudējusi pārāk daudz asiņu, brīnums, ka nezaudēja arī bērnu.. jums atliek vienīgi cerēt uz brīnumu.."

Kajs katru nakti pavadīja palātā gan apsargājot Leu, gan rūpējoties par viņu. Viņš ir palicis tik bāls, tik bezemocionāls, nevarētu ne iedomāties, ka šis pats cilvēks ir mafijas boss.. mafijas karalis, kura karaliene tika ievainota.

Hmm, ja nemaldos, tad tas viltus policists kopā ar savu mīļoto Seranu joprojām ir ieslodzīti pagrabā. Vajadzētu aiziet pie viņiem, apsveicināties.. piekaut.

Nokāpusi pa 20 pakāpieniem, kuri likās kā 100 pakāpieni, melnā, necaurredzamā tumsā. Šis pagrabs tika speciāli izveidots priekš nodevējiem, kur viņi pavadīs visu savu atlikušo dzīvi. Pagrabs jeb viņu elle..

Ieslēgusi vājo gaismiņu, uzreiz pamanīju to pinkšķi Seranu, kura visu laiku tik raud un stāsta pasaciņas, ka viņa to negribēja un tas bija netīšām. Nu jā, protams, viņa netīšām nolīga savu puisi, lai tas sāk uzmākties viņas pašas māsai, pie tam palaižot par to baumas un pasakot Kajam.

-Nu sveiki, mani mīļie,- noteicu, pasmaidot. Viņi sāpināja Leu, un tagad paši cieš.

-Tīna, lūdzu, tu taču zini, ka es negribēju nodarīt pāri māsai.. es viņu tik ilgi meklēju, ļoti ilgi. Viņa ir vienīgā mana dzīvā ģimene..- atkal viņa ar savām pļāpām, kuras es vienkārši nevarēju nepārtraukt.