Slazdā /2.daļa/

9.nodaļa

Leas skatpunkts

Pēc Tīnas izbļautajiem vārdiem, es sāku pārdomāt vai tiešām es visu laiku esmu pārāk laipna un jauka? Galu galā, es tikai vēlos palīdzēt... varbūt aiziet paskatīties, ko Kajs dara ar tiem puišiem? Ja nu viņš ir dusmīgs uz Markusu vai abiem? NĒ, man tikko pateica, ka esmu pārāk laba, tātad jābeidz uztraukties par visiem.

Mans garastāvoklis manāmi bija pasliktinājies, bet nevienam to necentos izrādīt. Vispār, kuram gan es to varētu parādīt, sēžot savā istabā un neejot nekur.. haha, labs joks Lea.

Ak dievs, sāku jau runāt pati ar sevi.

Biju sēdējusi savā istabā jau gandrīz četras stundas, pārdomājot pilnīgi visu. Sapratu, ka nevienu pilnīgi neinteresēja, kur es biju visu šo laiku pazudusi, neviens mani nebija meklējis.. tas bija apvainojoši, bet centos nomierināt savus jūtu uzplūdumus. Sāku saprast, kāpēc visu laiku esmu tik mīļa un laipna. Vienkārši gribēju, lai man arī kāds pievērš uzmanību, gribēju, lai kāds mani pamana..

Lūk, Tīna. Viņa ir mafijas bosa māsa, piedzimusi mafijas ģimenē, pieradusi pie šādas dzīves un ļoti skaista. Pievērš visu uzmanību vien ar to, ka atrodas netālu, bet es? Kaut kāda jauniņā, kura šajā mafijā atrodas labi ja 2 mēnešus, visu laiku baigi labiņa un visiem cenšos palīdzēt.. tad vēl brīnos, ka neviens negrib ar mani runāt, gan jau domā, ka esmu baigi uzbāzīga ar visiem saviem jautājumiem un padomiem, tieši tāpat kā Tīna..

Pēkšņi durvis atvērās un istabā ienāca Kajs. Viņš izskatījās dusmīgs, bet es nesapratu, kāpēc. Es biju kaut ko ne tā izdarījusi? Tīna viņam kaut ko pateica par mani? Varbūt viņš joprojām ir dusmīgs uz Markusu un Oliveru..

-Mīļais, viss labi?- klusi jautāju.

-Tā ir taisnība?- viņš gandrīz vai bļāva uz manis.

-P-par ko tu runā, mīļais?- jautāju, gandrīz jau sākot raudāt.. jā biju emocionāla pārāk.

-Par tām baumām, kas klīst apkārt. Ka tev esot mīļākais no policijas,- viņš runāja pārāk nopietni, tātad baumas dzirdēja no kāda uzticama cilvēka.. bet par kādu mīļāko viņš runā?

-Kāds vēl mīļākais? Kas tev sastāstīja tādas muļķības?- biju šokā.

-Serana, tava māsa. Viņa teica, ka redzēja tevi ar kaut kādu policistu skūpstāmies. Pie tam, ne pirmo reizi!- Kajs bija palicis pavisam dusmīgs.

-K-ko? Serana!? Es viņu vispār pēdējā laikā neesmu redzējusi!- sāku aizstāvēties, bet viņš manī vispār neklausījās.

Pamanīju, ka viņš sāk tuvoties man, tāpēc sāku atkāpties. Kad beidzot pamanīju, ka ceļš uz durvīm ir atbrīvojies, skrēju cik vien bija spēka, ātri nonākot pie durvīm. Atvēru tās un izskrēju no istabas. Gaitenī bija tukšums, pilnīgi neviena cilvēka.

Skrēju pie Tīnas, gandrīz jau pieklauvēju pie viņas durvīm, kad atcerējos viņas šodienas vārdus. Roka apstājās pie pašām durvīm. Pagriezos izejas virzienā un skrēju tālāk. Nav ko traucēt cilvēkus ar manām problēmām..

Izskrēju no ēkas un devos uz parku. Acis bija pilnas ar asarām, kuras jau labu laiku pirms bija padarījušas manu seju slapju, tomēr visam palīdzēja lietus, kurš neļāva saprast vai es raudu, vai nē. Tiku līdz soliņam parkā un apsēdos uz tā.

Kāpēc Serana tā izdarīja? Par kādu policistu viņa vispār runāja? Es taču nezinu nevienu policistu, pati esot mafijā. Un kāpēc Kajs viņai tik viegli noticēja? Vai viņš tiešām padomāja, ka es varētu krāpt viņu..?

Pēkšņi kāds nostājās man blakus, turot virs manis lietussargu, tādējādi pasargājot mani no lietus. Pacēlu galvu ar cerību ieraudzīt Kaju, tomēr tas nebija viņš.

-Es atvainojos, negribēju Jums patraucēt, tomēr nedomāju, ka būtu laba doma sēdēt ārā lietū,- noteica vīrietis, policista formā.

Es vien nopurināju galvu, parādot nē un atkal nolaidu galvu uz leju.

-Lūdzu, jaunā dāma, es uzstāju. Negribu, lai pēc tam būtu kādas problēmas. Jūs taču esat visa slapja, saaukstēsieties vai saslimsiet ar kaut ko smagāku vēl,- viņš turpināja runāt, kaut gan pats jau bija samircis lietū, turot lietussargu tikai virs manis,

-Nevēlos Jūs aizkavēt, pats vēl saslimsiet. Ejiet vien tālāk, es kādu gaidu,- noteicu, ar cerību, ka viņš aizies, saprotot, ka gaidu kādu. Kaut gan tā nebija patiesība..

Kādu minūti bija klusums, bet lietussargs virs manas galvas nepazuda. Negribēju, lai viņš cieš manis dēļ, tāpēc piecēlos un izdomāju aiziet līdz veikalam, lai izliktos, ka pagaidīšu tur un puisis varētu iet prom. Tomēr viņš mani pavadīja līdz veikalam un, kad es iegāju iekšā, palika gaidot mani.

Nopirkusi ūdens mazo pudelīti, es izgāju ārā.

-Varbūt es varētu Jūs aizvest mājās vai kaut kur citur, kur ir siltums?- policists piedāvāja.

Sapratu, ka tiešām netikšu no viņa tik viegli vaļā, un tikai tāpēc piekritu iesēsties pie viņa mašīnā. Domāju, ka viņš taču ir policists, tātad neizrādīsies maniaks un aizvedīs mani vienkārši mājās. Tomēr, kad apstājāmies pie mafijas bāzes, nu labi, ne tieši pie turienes, bet nedaudz pirms. Vietā, no kuras nekas īsti nav redzams, bet kuru var redzēt no mājas.

Izkāpu ārā no mašīnas un jau grasījos iet uz mājas pusi, bet policists izkāpa kopā ar mani. Nesaprašanā pagriezos pret viņu, bet viņš tik turpināja nākt man tuvāk. Kad viņš bija pienācis jau gandrīz pavisam klāt, es nebiju izkustējusies ne pat pus centimetru. Nezinu, kāpēc tā, bet biju kā pielīmēta pie zemes.

-Tevi bija tik grūti dabūt mašīnā, ka es jau sāku atmest visas cerības, tomēr beigās tu padevies. Nebaidies, es netaisos tevi nogalināt, gribu tikai pabeigt savu uzdevumu un tad laidīšu tevi prom,- viņš man teica, manam ķermenim beidzot atdzīvojoties un es sāku iet uz aizmuguri.

Protams, gandrīz uzreiz atdūros pret sienu, puisim nākot arvien tuvāk. Gribēju viņam jau sist, kad sapratu, ka viņš var sist atpakaļ, bet man ir jāaizsargā mans bērniņš.

Policists piespieda mani pie sienas un ar visu spēku piespiedās ar savām lūpām pie manējām, cenšoties ar savu mēli tikt manā mutē iekšā. Sāku tomēr pretoties, bet tad sajutu kaut ko asu pie mana kakla.

-Tikai pakusties, un tava skaistā āda būs visa asinīs, lellīt,- viņš mani nosauca Kaja iedotajā mīļvārdiņā. Tā mani sauca tikai viņš, kā policists to varēja zināt?

Man palika arvien bailīgāk un es centos piespiesties vēl vairāk pie sienas, vēlējos pazust no šejienes..

Pēkšņi viņš norāvās no manis, pazūdot arī nazim, vien atstājot nedaudz sāpīgu sajūtu. Viņš laikam netīšām iegrieza man, bet kas notiek?

Atvēru acis un pamanīju Kaju, kurš stāvēja pie zemē nomestā policista un nikni skatījās uz viņu. Es sajutu kaut ko siltu un slapju tekam gar manu kaklu, zem drēbēm un automātiski pieliku tur roku. Noņemot roku, pamanīju asinis.. daudz asinis. Laikam viņš tomēr neiegrieza nedaudz tikai..