Slazdā /2.daļa/

8.nodaļa

Tīnas skatpunkts

Markuss ienesa mani istabā un ielika mani gultā. Tad paņēmis no manis saldējumu, ielika to manas istabas mazajā ledusskapī. Nesaprašanā paskatījos uz viņu. Ja jau te arī bija saldējums, kāpēc vajadzēja iet uz virtuvi?

-Šeit beidzās, vajadzēja paņemt jaunu,- kā izlasīdams manas domas, viņš atbildēja.

Tad ātri piegāja pie durvīm un aizslēdza tās. Pagriezās pret mani un lēnām apskatīja mani no galvas līdz kājām. Nedaudz samulsu no tāda tieša skatiena, tāpēc novērsos un jau pēc sekundes sajutu viņa rokas uz vidukļa.

-Tu esi tik skaista,- viņš iečukstēja man ausī un noskūpstīja.

Atbildēju viņa skūpstam un tie sāka kļūt arvien kaislīgāki. Man sāka palikt karsti un es ātri saķēru viņa kreklu un jau gribēju sākt taisīt podziņas vaļā, kad viņš satvēra manas rokas un, pielietojot savu spēku, vienkārši pārplēsa savu kreklu uz pusēm. Tad Markuss pārvilka manu kreklu man pār galvu un atkal sāka kaislīgi skūpstot, izveidojot daudzus zilumus uz mana kakla.

Atliecu galvu uz aizmuguri no lielās labsajūtas, viņam mani nolaižot uz gultas guļus. Pirms mana mugura pieskārās gultai, viņš ātri un izmanīgi attaisīja manu krūšturi un aizmeta kaut kur. Uz sekundi apstājies, viņš ar apbrīnu skatījās uz manu ķermeni, liekot man atkal samulst. Automātiski gribēju aizsegt savu ķermeni ar rokām, bet viņš mani apturēja, satverot manas rokas un aizliekot tās man aiz galvas.

-Nevajag kautrēties no sava ķermeņa, tas ir ideāls,- viņš atkal nočukstēja, skatoties uz manis pavisam nopietni.

Tīna to dzirdot, nosarka un, lai izbeigtu šo mulsuma pilno brīdi, pastiepās un noskūpstīja Markusu. Tad viņš atlaida manas rokas un pieskārās pie šortu malas, ātri tos attaisīja un novilka reizē ar biksītēm, kas arī aizlidoja nezināmā virzienā.

Atbrīvojies no savām drēbēm, viņš ātri iegāja manī, ne uz mirkli nepalēninot tempu, vien paātrinot..

Pēc aizraujošā un burvīgā kopā pavadītā laika, Markuss aizmiga. Biju nosvīdusi, tāpēc iegāju dušā un, ātri noskalojusies, paķēru savu saldējumu no ledusskapja un izgāju no istabas, lai dotos pastaigā.

Izgājusi no istabas, netālu pamanīju stāvam Oliveru. Viņš izskatījās diezgan bēdīgs, lai gan, ieraugot mani, viņa acīs parādījās neliels prieks.

-Čau! Viss labi?- jautāju, nedaudz uztraucoties par viņu.

-Sveika. Jā, vienkārši noskaņojuma nav,- viņš atteica un atkal aizdomājās.

-Ņem, tev tas ir vairāk vajadzīgs!- pasniedzu viņam manu mīļo saldējumu.

Kad viņš paņēma saldējumu, es pagriezos un gribēju doties prom, bet mani apturēja, saķerot aiz rokas.

-Pagaidi, lūdzu.. nevēlies parunāt?- viņš pavisam klusu noteica, joprojām turot manu roku.

-Eee, protams, kāpēc gan ne,- es pasmaidīju.

Tālāk gājām kopā, runājot par pilnīgi dažādām tēmām, līdz vienā brīdī sākām runāt par visiem nesenajiem notikumiem.

-Šis viss ir kā no filmas paņemts. Es dažreiz jūtos kā aktrise,- teicu, pati iesmejoties par savu teikto.

-Hmm, varbūt arī tā ir patiesība. Starp citu, runājot par filmām. Tu jau filmas daudz skaties, vai ne? Arī par mīlestības trijstūri?- gaidīto smieklu vietā, saņēmu jautājumu kaudzi.

-Nu jā. Arī tādas esmu, protams, skatījusies,- atbildēju, pat nedomājot.

-Un kā? Gribētu pati tādā piedalīties?- viņš jautāja, skatoties man tieši acīs.

-Nuu, vispār jau nē. Man ir labi ar to, kas man ir tagad. Teikšu godīgi, negribu būt tādā situācijā, kur man vajag izvēlēties starp kādu,- nedaudz padomājot, godīgi atbildēju.

Izdzirdot atbildi, Olivers uz kādu brīdi aizdomājās. Pēkšņi no aizmugures atskanēja balss.

-Es kaut kā nesapratu. Ko jūs te darāt?- atpazinu Markusa balsi un pagriezos pret viņu.

-Mēs vienkārši runājām, es gribēju aiziet pastaigāties,- atbildēju.

-Aha, un tāpēc tu viņam atdevi savu mīļāko saldējumu, ja?- dzirdēju greizsirdību viņa balsī.

Nesagaidījis manu atbildi, viņš pienāca pie manis un saķēra aiz rokas, velkot atpakaļ uz istabas pusi. Centos atbrīvot savu roku no tvēriena, tad arī Olivers atdzīvojās un saķēra mani aiz otras rokas.

-Ko tu dari? Kāpēc viņai kaut kur ar tevi jāiet, ja viņa to negrib?- viņš ierunājās. Ak nē, tagad visdrīzāk sāksies kautiņš..

-Klau, puiši. Tās ir manas rokas, lūdzu atlaidiet mani un nomierinaties,- mēģināju runāt mierīgi, kaut gan pati jau sāku dusmoties.

Abi uz manis paskatījās, tad atkal pievērsās viens otram. It kā viņi veiktu bezvārdu cīņu. Tad, kā par laimi, no kaut kurienes parādījās Lea. Ieraudzījusi mūs, viņa apstājās, gan jau domādama, kas te notika. Tad pienāca pie mums un, iesitot abiem puišiem pa rokām, ar kurām viņi mani turēja, paņēma manas rokas savējās un aizvilka mani sev aiz muguras.

Markuss jau gribēja kaut ko bilst, bet kaut ko vai arī kādu pamanījis, pēkšņi novērsās un apklusa. Pagriezu galvu atpakaļ un pamanīju tur stāvam Kaju, kurš šajā visā noskatījās, neko nesakot. Tomēr viņa skatiens runāja skaļāk par jebkuru vārdu.

-Lea, aizved Tīnu uz savu istabu. Viņai gan jau ir ko pastāstīt tev, bet es pa to laiku parunāšos ar šiem abiem,- Kajs noteica, nedaudz dusmīgi lūrot uz abiem brāļiem.

Mēs ar Leu ātri pazudām no Kaja skatiena un tad viņa apstājās, paskatoties uz manis.

-Markuss vienkārši palika greizsirdīgs, tāpēc šis viss notika,- es vien pateicu, cerēdama, ka ar to pietiks.

-Un vai viņam bija iemesls tādam palikt?- viņa uzdeva jautājumu, uz kuru es īsti negribēju atbildēt.

-Nu, nevarētu teikt, ka baigi bija, bet.. nu.. es vienkārši runāju ar Oliveru un tas arī viss,- noteicu, pati nevarēdama atrast īstos vārdus.

-Tu taču zini, ka Oliveram agrāk patiki, varbūt pat joprojām patīc. Nē, ko es te saku, to zini ne tikai tu, bet pilnīgi visi, arī Markuss. Un tad tu paliec koridorā runāt divatā ar šo puisi, pie tam, es redzēju viņa rokās tavu mīļāko saldējumu. Rodas jautājums, viņš tev to atnesa vai tu viņam to iedevi?- atkal viņa ar saviem stulbajiem padomiem un jautājumiem uzbāžas.

-Nav tava darīšana,- es ātri nobēru un pagriezos, lai ietu atpakaļ uz savu istabu.

-Tu zini, ka es tev vēlu tikai labu, bet tev pašai arī ir jāpacenšas. Protams, es ticu, ka tu nekad nekrāptu Markusu, bet pārliecini par to arī viņu pašu, tad viņš netaisīs greizsirdības scēnas,- viņa nobļāva man pakaļ.

Pēkšņi apstājos un pagriezos pret viņu.

-Beidz būt tā labā, kas visu laiku visus mierina. Pienāks brīdis, kad tevi visi sāks izmantot, tāpēc aizveries un, lūdzu, paturi savus padomus pie sevis,- naidīgi noteicu, pati nesaprazdama, kāpēc esmu tik dusmīga uz viņas.