Slazdā /2.daļa/

6.nodaļa

Autors

Pirms visi uzzināja par Markusa un Tīnas attiecībām

Kārtējā nakts, kuru abi bija pavadījuši kopā, no rīta izvērtās par lielu draudu abu dzīvībām. Kāds bija viņus pamanījis, kāds bija pieķēris abus. Par to vēstīja mazā lapiņa, kuru kāds bija pabīdījis zem durvīm:

"Jūsu attiecības nav nemaz tik slepenas, kā jūs domājat. Gaidiet, drīz par to uzzinās visi, ja vien jūs nebeigsiet satikties.."

Abi bija šokā, kaut gan – tas vēl būtu maigi teikts..

-Bet kurš tas varētu būt?- Tīna jautāja Markusam, ar cerību, ka viņš atbildēs.

-Man nav ne mazākās nojausmas, bet, pacieties, mīļā, es to uzzināšu un tad, lai tik viņš pamēģina mums draudēt,- Markuss apsolīja.

Tā tas atkārtojās vēl pāris reizes, līdz par Markusu un Tīnu uzzināja visi pārējie, kas draudētājam nemaz nepatika. Viņam vairāk nebija ar ko draudēt, viņš nevarēja viņus vairāk kontrolēt, bet vai tas bija viņa nodoms..?

***

Diena, kad Markuss uzzināja par radniecību ar Oliveru

Markuss

Uzzinājis, ka Olivers nav savā istabā, es ātri devos uz turieni, lai pārbaudītu savu teoriju. Zinu, ka viņam patika vai varbūt joprojām patīk Tīna, tāpēc, varbūt tieši viņš bija tas, kurš mūs šantažēja.

Iegājis viņa istabā, es metos pārmeklēt visus skapīšus, jo laika nebija daudz. Pārmeklējis jau gandrīz visu, tā arī nespēju neko atrast, bet bija palikusi vēl pēdējā atvilktne.

Atvēris to, pamanīju tur visādus dokumentus un bildes ar diviem zēniem. It kā jau vienalga, tomēr bildes likās pazīstamas.. Atcerējos, ka man bija bilde kopā ar mani un maniem vecākiem, kad es vēl biju mazs. Atvērot to, apstiprinājās manas aizdomas – abās bildēs redzamie zēni biju es, tomēr, vai otrs zēns ir Olivers? Mēs esam pazīstami?

Pēkšņi sadzirdēju soļus – kāds nāca uz šo istabu, pareizāk sakot, atgriezās istabas saimnieks. Ātri gribēju samest visus dokumentus atpakaļ atvilktnē, bet tad pārdomāju. Atstāju visu, kā bija, un devos laukā no istabas, durvīs saskrienoties ar Oliveru un Olafu. Abus apskatījis, devos tālāk, bet ne cik tālu netiku, jo ziņkāre pārņēma varu pār mani. Apstājos, pagriezos pret abiem zēniem un ieskatījos Oliveram acīs.

Tās pašas dienas vakars

Kajs

Pavēlējis aizvest Seranu uz manis izvēlēto istabu, pats devos uz manu istabu, kur bija Lea. Nevarēju izdomāt – teikt Leai par Seranas zīmīti vai nē. Galu galā, viņa ir viņas māsa, bet no otras puses, ja nu viņa atkal sāk satraukties?

Piegājis pie istabas, klusi pavēru durvis un ieskatījos istabā. Lea gulēja gultā, viņa izskatījās tik skaista, tik mierīga, kamēr gulēja. Kaut visu laiku viss būtu mierīgi un bez stresa. Ak, kur gan es viņu ievilku? Ja nu viņa tiek ievainota vai vēl ļaunāk?

Iegāju istabā un apsēdos uz gultas. Negribēju pamodināt Leu, tāpēc centos izturēties klusu.

Pēc sarunas ar Seranu, kuru dzirdēja Lea, mums bija nopietnāka saruna, kuras laikā meitene tika nopietni apmeklēta, lai pēc iespējas klusāk noņemtu no viņas visas noklausīšanās ierīces. Tad jau mēs aprunājāmies divatā, bez neviena lieka cilvēka.

Protams, paies kāds laiks, kamēr uzzināšu, kurš viņu atsūtīja pie manis, bet es to uzzināšu. Un kad tas notiks, viņš par to nožēlos.

Novilcis drēbes, apgūlos gultā blakus Leai, apskāvu viņu un ātri aizmigu.

Pēkšņi pamodos, kāds staigāja pa istabu. Ātri paķēru ieroci, kas visu laiku atrodas zem spilvena un piecēlos sēdus, tai pašā sekundē atrodot ar acīm siluetu un notēmējot uz to.

-Mīļais, tā esmu tikai es. Man sagribējās padzerties. Piedod, ja pamodināju tevi,- siluets ierunājās, man, acumirklī, saprotot, ka tā ir Lea.

-Ak, mīļā, varbūt es varu tev atnest padzerties. Ko tu gribētu – ūdeni vai kaut ko citu?- ceļoties no gultas, jautāju.

-Nē, nē. Es pati varu aiziet, nav jau grūti,- viņa noteica un atvēra durvis uz koridoru, no kura istabā iespīdēja spoža gaisma.

Leas uzvedība man likās dīvaina, tāpēc, pagaidījis pāris sekundes, sekoju viņai. Nogājusi lejā, meitene tiešām aizgāja uz virtuves pusi, tomēr tur jau dega gaisma. Pirmā doma, viņa ar kādu slepeni satiekas. Otrā doma, nē, tā taču ir Lea. Viņa nekad nedarītu neko tādu. Tomēr, pieejot pie virtuves ieejas, pamanīju tur stāvam Olafu, netālu no Leas.

Lai gan meitene devās taisīt sev tēju, biju pārliecināts, ka viņa zināja par Olafa atrašanos šeit pirms pati bija ienākusi virtuvē. Pagaidījis pāris minūtes, taisījos jau iet iekšā, kad Lea pēkšņi sāka runāt.

-Es zinu, ka tas biji tu, kurš šantažēja Tīnu un Markusu,- viņa noteica.

-Kā tu par to uzzināji?- viņš pat netaisījās to noliegt.

Tagad jau man palika interesanti, par ko viņš viņus šantažēja..

-Pamanīju. Tev neizdevās to noslēpt no visiem, vai arī es vienkārši esmu vienīgais cilvēks, kuram šeit tiešām ir acis,- viņa noteica, pasmejoties.

-Jebkurā gadījumā, man ir ļoti interesanti, par ko jūs abi šeit runājat,- es ierunājos, ieejot virtuvē.