Slazdā /2.daļa/

10.nodaļa

Tīnas skatpunkts

Sabļāvusi uz Leu, es aizgāju uz savu istabu. Pasēdēju tur kādas 10 minūtes, bet tad neizturēju un gāju meklēt Markusu. Viņš visdrīzāk ir kopā ar Kaju joprojām. Piegāju pie Kaja kabineta un izdzirdēju skaļas balsis. Tur runāja ne tikai Kajs, bet arī kāda meitene. Pagaidiet, tā taču ir Leas māsa, Serana.

-..es viņus redzēju! Nopietni, tici man!- Serana bez maz vai bļāva jau.

-Kaj, tu taču zini, ka viņa nekad tā nedarītu. Viņa ir ļoti lojāla un jauka meitene, vai tiešām tu noticēsi šitai te!- ierunājās Markuss.

Par ko viņi runā? Ai, man vienalga. Pieklauvēju pie durvīm un atvēru, negaidot aicinājumu ienākt telpā.

-Markuss, man vajag ar tevi parunāt uz 5 sekundēm. Kaj, es nepieņemu iebildumus, bučas,- pateicu un, pagriezusies, gāju uz istabas pusi.

Iegājusi istabā, gaidīju Markusu. Brīnumi, nepagāja pat stunda un viņš atnāca. Nesmaidot un gandrīz vispār neskatoties uz manis.

-Markuss, tas bija tikai saldējums. Nesaprotu, kāpēc tu palikti tik ļoti greizsirdīgs. It īpaši pēc mūsu lieliski pavadītās dienas. Ja gribi joprojām pūsties, negaidu tevi šonakt šajā istabā,- noteicu un turpināju skatīties uz viņu, lai pamanītu vismaz kādu emociju uz viņa sejas.

Pagaidīju kādu minūti, tad pagāju viņam garām un atvēru durvis. Gandrīz sirdstrieku dabūju, ieraugot tur stāvam Olafu, tomēr viņš pats nobijās, ieraugot mani.

-Kaut ko gribēji, Olafiņ?- jautāju mīļi.

-K-ko? Es? Ā, nē! Hehe, vienkārši aizdomājos un apstājos šeit, haha,- viņš acīmredzami nervozēja, tomēr nevēlējos viņam uzspiest runāt.

Tāpēc pamāju ar galvu un pagāju viņam mierīgi garām. Man sagribējās kaut ko apēst.

Ap deviņiem vakarā devos atpakaļ uz istabu, cerot, ka Markuss jau būs tur un mani gaidīs, tomēr istaba bija tukša. Noģērbos un ielīdu gultā, cenzdamās nesākt raudāt, bet miegs arī baigi nenāca, tāpēc es vienkārši gulēju tumsā un klusumā.

Pagāja apmēram stunda, vai arī 10 minūtes, īsti nezināju, cik ilgi biju šeit gulējusi, kad durvis klusām atvērās un pēc brīža jau aizvērās. Tad sadzirdēju soļus un skaņas, nometot drēbes kaut kur uz grīdas. Markuss apsēdās hultas savā pusē un tad apgūlās, pielienot man pavisam tuvu un apskaujot mani. Tad es neizturēju un sāku raudāt, kaut gan viss jau bija labi.

Viņš sadzirdēja, ka raudu, un apgrieza mani ar seju pret viņu, noskūpstīja uz lūpām, pieres, vaiga, degungala un atkal uz lūpām. Pie reizes, noslaukot manas asaras.

-Saulīt, neraudi. Piedod man par šodienu, es pats nezinu, kas man uznāca. Tu taču zini, ka es tevi ļoti, ļoti mīlu,- viņš klusi noteica un atkal noskūpstīja mani.

Es aizvēru acis uz sekundi, bet, kad tās atvēru, redzēju, ka pie mūsu istabas durvīm kāds stāvēja. Koridorī bija gaisma, tāpēc bija ļoti labi pa apakšu redzams, ja tur kāds stāvēja. Gan jau ka Lea, nodomāju un gaidīju, kad viņa nāks iekšā, tomēr ēnas drīz pazuda.

Tas man pavisam nepatika, tāpēc es ātri apģērbos un, pateikusi Markusam, lai viņš iet pie Kaja un paprasa, kas notika, pati skrēju uz izejas durvīm. Redzēju, ka ārā bija ļoti stiprs lietus, tāpēc, paķērusi lietussargu pie durvīm, skrēju pakaļ Leas siluetam.

Viņa ieskrēja parkā un apsēdās uz soliņa. Trakā! Viņa taču šitā saslims! Biju jau gandrīz aizgājusi līdz viņai, kad pēkšņi pie Leas piegāja kaut kāds vīrietis policista formā. Kaut ko viņai pateica, taču viņa pat gandrīz nepievērsa viņam uzmanību. Policists nepārstāja viņai kaut ko teikt, kad Lea beidzot piecēlās un aizgāja veikala virzienā.

Kamēr viņa bija veikalā, policists stāvēja pie veikala durvīm un gaidīja viņu, pazvanot kādam. Biju pārāk tālu, tāpēc nedzirdēju neko no viņa teiktā, bet pamanīju mašīnu, kura piebrauca netālu no viņa. No tās izkāpa pajauns vīrietis un atdeva atslēgas policistam, kurš, visdrīzāk, nemaz nebija policists.

Lea iznāca no veikala un vīrietis atkal neatstāja no viņas ne soli. Līdz kamēr meitene iesēdās nesen atvestajā mašīnā. Ātri atradu taksi un, pateikusi šoferim, lai viņš seko mašīnai, zvanīju Kajam.

-Vai Lea ir ar tevi?- bija viņa pirmie vārdi.

-Klausies, viņu savāca kaut kāds policists, izskatās, ka viņš nav tas, par ko uzdodas un tagad viņi brauc kaut kur. Es sekoju un izskatās, ka viņi brauc uz mūsu māju, vismaz tās virzienā,- ātri nobēru.

-Ar policistu!?- nezināju, ka var tik skaļi pabļaut..

-Nu jā, tas idiots bija saģērbies kā policists un neatkāpās no Leas ne uz mirkli. Pat pie veikala viņu gaidīja, kaut gan viņa centās tik no viņa vaļā,- turpināju stāstīt.

-Ok, skaidrs. Gaidu jūs šeit, ja viņi tiešām brauc šajā virzienā,- viņš noteica un beidza zvanu.

Es atkal uzmanīgi pievērsos ceļam, mēs arvien vairāk tuvojāmies mūsu bāzei. Kāpēc viņš viņu ved uz turieni?

Pēkšņi viņu mašīna apstājās un Lea izkāpa no tās. Viņa devās mājas virzienā, bet vīrietis sekoja viņai. Vienā brīdī Lea jau bija piespiesta pie sienas un tas čalīts viņai vēl sāka uzmākties! Kas te, pie velna, notiek? Redzēju, kā viņš sāk viņu skūpstīt un Lea sāk pretoties, bet tad pēkšņi pārstāja kustēties.

Izkāpu no mašīnas un ieskatījos rūpīgāk, pamanot meklēto. Tas čalīts turēja pie viņas kakla nazi..

Tad beidzot parādījās Kajs, kurš norāva to viltvārdi no nabaga meitenes, naža asmenim iespīdoties laternu gaismās. Brālis vēl pāris reizes iespēra čalītim, kad es pamanīju Leas roku pieskaramies kaklam un tad paskatoties uz to. Ar šausmām sapratu, ka viņas roka ir sarkana. Viņa asiņoja!

Kā jau gaidāms, viņa sāka zaudēt samaņu, bet Kajs viņu noķēra un pacēla uz rokām. Sapratu, ka manā rokā vēl ir telefons un nekavējoties zvanīju ātrajai palīdzībai, pašai skrienot pie viņiem.

-Cik slikti ir, Kaj?- iebļāvos, bet nedzirdēju atbildi, jo uz zvanu atbildēja ātrā palīdzība.

Ātri atbildēju uz visiem viņu jautājumiem un biju klāt pie abiem nelaimīgajiem. Paldies Dievam, viņi atbrauca diezgan ātri un pateica, ka grūtībām nevajadzētu būt. Tomēr viņi nepateica, ka pie grūtībām neskaitās palikšana slimnīcā uz gandrīz pus gadu...