Slazdā /2.daļa/

7.nodaļa

Pamanījuši mani, abi apklusa. Gaidīju ieraudzīt bailes viņu skatienos, tomēr Lea skatījās uz manis mierīgi, it kā zinātu, ka es te stāvēju un visu noklausījos. Joprojām skatoties uz manis, viņa pasmaidīja un pienāca pie manis.

-Jā, es zinu, ka tu tur stāvēji, mīļais,- viņa noteica pietiekami klusu, lai sadzirdētu gan es, gan Olafs.

-B-bet kāpēc tu neapstājies? Kāpēc turpināji runāt?- Olafs bija pārsteigts.

-Tāpēc, ka man nav ko slēpt no viņa. Agri vai vēlu visi uzzinās par tavu šantažēšanu, kaut gan Tīna ar Markusu par to vēl nezin. Zini? Es tev dodu laiku līdz rītdienas vakaram viņiem to pateikt, vai arī to izdarīšu es,- Lea noteica, skatoties uz Olafu ar dusmu pieskaņu balsī.

-Tomēr es tā arī nesapratu. Par ko viņš viņus šantažēja?- noteicu.

Lea paskatījās uz manis un nopūtās.

-Ejam uz istabu, tur tev pastāstīšu. Es tomēr gribētu, lai viņš ir spējīgs pastaigāt un parunāt, vismaz līdz rītvakaram,- viņa pasmaidīja un pavilka mani aiz rokas kāpņu virzienā.

-Paldies, Lea!- Olafs klusu iebļāvās.

Pilnīgi smieklīgi. Viņa negrib, lai es viņu nepiekauju līdz nākamās dienas vakaram, tātad varēšu parīt arī to izdarīt..

Kamēr domāju, nepamanīju, ka jau nonācām līdz istabai. Atvērusi durvis, Lea iegāja iekšā pirmā un pa taisno devās uz gultu.

Iegāju istabā pēc viņas un aizslēdzu durvis. Piegāju pie gultas un paskatījos uz viņu. Tagad man bija izvēle, no vienas puses es vēlos uzzināt stāstu par šantažēšanu, bet no otras puses, viņa ir tik skaista, ka nezinu vai spēšu noklausīties visu stāstu.

Laikam sapratusi manas domas, viņa pielīda man tuvāk un noskūpstīja.

-Es varu tev izstāstīt arī rīt. Stāsts jau nekur nepazudīs,- viņa ātri noteica un turpināja mani skūpstīt.

Novilku kreklu un apsēdos gultā, rokas apliekot ap viņas vidukli un piespiežot viņu man tuvāk. Viņa klusu ievaidējās, tomēr nepārtrauca, lēnām sākot skūpstīt arī manu kaklu. Tad es neizturēju un nogāzu viņu uz muguras gultā, uzguļoties virsū.

Tagad vadību pārņēmu es un, ātri novilcis no viņas naktskreklu, sāku skūpstīt viņas kaklu, lēnām ejot arvien zemāk un zemāk. Nepārtraucot to, novilku arī savas bikses. Ar lūpām ticis līdz viņas krūtīm, es atkal pievērsos viņas lūpām, sākot lēnām ieiet viņā.

-Mana mīļā, bija viena lieta, kas man šodien nepatika. Vai zini kāda?- jautāju viņai, lēnām kustoties, bet nepaātrinot tempu.

-N-nezinu..- viņas balss nedaudz nodrebēja.

-Tu nakts vidū gāji satikties ar vīrieti, man par to nepasakot,- norūcu un turpināju lēni kustēties.

-B-bet tas bija vajadzīgs. Un tu tāpat nāci man līdzi..! lūdzu..- viņa sāka lūgties.

-Tikai pasaki, ka tas vairāk neatkārtosies,- gribēju izvilināt no viņas šo solījumu un šis bija vispatīkamākais veids priekš mums abiem.

Viņa uz brīdi paskatījās uz manis neticīgi, tad pamāja ar galvu.

-Es nedzirdu, mīļā,- nolēmu vēl nedaudz viņu pakaitināt.

-Es apsolu, Kaj, lūdzu.. ātrāk..- dzirdot vārdu "apsolu", sāku paātrināt tempu, apklusinot viņas vaidus ar savu muti. Turpināju viņu skūpstīt visu laiku, līdz abi beidzām.

Redzēju, ka viņa ir nogurusi, tāpēc ļāvu viņai ieritināties segās un apskāvu viņu, pašam reizē ar viņu iemiegot.

Nākamā diena

Leas skatpunkts

Pamodos no skaļas klauvēšanās. Negribēju vēl celties, tāpēc neatvērusi pat acis, ar roku sameklēju Kaju un piebikstīju viņam. Kaut ko nesaprotami nomurmināju, kas bija domāts kā "Aizej paskaties, kas tur ir", taisījos jau atkal migt ciet.

Kaja skatpunkts

Sajutu, kā Lea man piebikstīja un nomurmināja kaut ko ļoti klusi, ko, kā par brīnumu, es tomēr sapratu. Piecēlos sēdus un uzvilku bikses, tad piecēlos un piegāju pie durvīm. Atslēdzis tās un atvēris, pamanīju Leas māsu Seranu.

Izskatījās, ka viņa bija tuvu histērijai.

-Ko tu te dari tik agri?- nedaudz dusmīgi norūcu, pamanot, ka pulkstenis rāda tikai četri no rīta.

-Kāpēc jūs tik ilgi nevērāt vaļā? Es jau padomāju, ka ar Leu kaut kas notika! Es viņu tikai nesen atradu, negribu vēlreiz pazaudēt..!- viņa sāka pacelt balsi. Sapratu, ka viņa tik tiešām bija uztraukusies, bet vai tiešām tas ir jādara tik agri?

Gribēju jau viņai atbildēt, kad pēkšņi garām gāja Tīna. Nu es biju pilnīgā nesaprašanā.. ko viņas abas tik agri dara augšā?

-Jūs ko, vēl guļat?- viņa bija tik pat izbrīnīta kā es.

-Kāpēc jūs esat augšā jau četros no rīta? Jums, ko, darīt nav ko?- biju pavisam jau sašutis.

Tīna, to izdzirdot, sāka smieties. Pacietīgi gaidīju, kad beigsies viņas smieklu lēkme, lai dzirdētu paskaidrojumu.

-Ak, mīļais brālīt, ir četri pa dienu. Cikos tad jūs vakar aizgājāt gulēt?- viņa atkal sāka smieties. Tad ieskatījās istabā un piebilda, - redzu, jums bija jautra nakts, ja?-

Paskatījos vēlreiz pulkstenī, tad pa logu un sapratu, ka tiešām jau ir diena. Tad, neko neteicis, iegāju istabā un aizcirtu aiz sevis durvis. Klusi nopūtos un taisījos jau iet gulēt, kad, pēkšņi, otrpus durvīm sāka skaļi skanēt dziesma "Talking to the Moon". Vispār, no kurienes es zinu šo dziesmu? Aizdomājos, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz dabūju pa galvu ar spilvenu.

-Izslēdziet to sasodīto mūziku! Es gribu gulēt,- Lea iebļāvās, tomēr es šaubos, ka viņu aiz durvīm kāds dzirdēja.

Piegāju pie gultas, pieliecos un noskūpstīju Leu uz pieres.

-Celies, mīļā. Ir jau tiešām vēls, vajadzētu celties,- nočukstēju viņai pie auss.

-Ahh, nu laaabi,- viņa neapmierināti noteica.

Gribeju jau atvērt durvis un pateikt Tīnai, lai izslēdz mūziku, kad tā pēkšņi apklusa. Nedaudz nobrīnījos, tomēr ilgi par to nedomāju. Ātri iegāju dušā, tad saģērbos un gaidīju Leu.

Lea gāja dušā uzreiz pēc manis, tāpēc ilgi gaidīt nevajadzēja.

Tīnas skatpunkts

Stāvēju pie Leas un Kaja istabas un sapratu, ka viņi visdrīzāk atkal ies gulēt, tāpēc man radās plāns ieslēgt mūziku uz tumbiņas. Jau pēc neilga brīža dzirdēju Leas bļāvienu, lai es izslēdzu mūziku. Nosmējos un turpināju stāvēt pie durvīm, pēc brīža gan apsēdos, jo apnika stāvēt.

Sāka jau palikt garlaicīgi vienai pašai te sēdēt. Serana kaut kur aizskrēja un neviens cits garām vēl nav gājis. Gribēju slēgt mūziku ārā, kad pamanīju Markusu, kurš ātrā solī steidzās pie manis.

-Saulīt, izslēdz to skaļo mūziku, labi?- viņš pietupās man blakus.

Paskatījos uz viņu neapmierināti, bet izslēdzu mūziku. Viņš ātri pieliecās un noskūpstīja mani uz lūpām.

-Nu nepūties.. gribi, es tev saldējumu nopirkšu? Tavu mīļāko, ar sāļo karameli,- viņš jautāja, apskaudams mani.

Atkal paskatījos uz viņu neapmierināti, bet jau maigāk. Nesagaidot atbildi, viņš atkal mani noskūpstīja un tad pacēla uz rokām.

-Labi, ejam uz virtuvi ēst saldējumu,- viņš noteica un nesa mani lejā pa kāpnēm.

Iegājuši virtuvē, pamanījām, ka te neviena nav. Markuss piegāja pie galda un uzsēdināja mani uz tā.

-Paņemsim tev to saldējumu un iesim uz istabu,- viņš ātri noteica, noskūpstot manu kaklu. Tad uz sekundi atrāvās un izņēma saldējumu no ledusskapja. Iedevis to man, viņš atkal paņēma mani uz rokām un nesa uz istabu.