Slazdā /2.daļa/

3. nodaļa

Sveiki, mani mīļie. Šajā stāstā ir daudz kas ļoti nesaprotams, pilns grozs ar problēmām, kurām nav ne sākuma, ne gala, tāpēc es sapratu, ka man vajag ļoti daudzi ko paskaidrot. Tāpēc, ja jums gadījumā ir kādi jautājumi par šo stāstu, rakstat komentārus un es visu centīšos paskaidrot.

-Kaj, tu nogalināsi Aleksi?- jautāju viņam.

-Nezinu dārgā, viņš izdarīja daudz ko ļaunu tev un Tīnai. Viņš ir pelnījis sodu, bet nezinu, vai es būšu tas, kurš liks viņam ciest.-

-Varbūt nodot viņu policijai? Pateiksim, ka viņš nozaga mani un tad uzbruka mums, piekāva un nošāva mūsu vīrus. Tas taču būs pietiekoši, lai viņu iesēdinātu cietumā, ne?- izteicu savu ideju.

Kajs noklausījās un apdomāja manu teikto. Taču, laikam nebija pārliecināts, ko darīt. Galu galā, viņš drīz būs tēvs un onkulis, nedrīkst vairāk tik daudz nodarboties ar visu nogalināšanu.

-Lea, kurš teica, ka viņš netiks no cietuma ārā jau pašā pirmajā dienā? Varu derēt, ka tas notiks ļoti ātri, kā arī, pēc tam viņš sāks atriebties atkal. Ko tad mēs darīsim? Būs jāizsargā divas man visdārgākās meitenes, kuras abas ir stāvoklī. Es, protams, esmu spēcīgs, bet man ir vairāk ienaidnieku nekā tikai Kristaps,- viņš nopūtās, apdomādams.

-Bet nevar taču nogalināt visus tikai, lai mēs dzīvotu laimīgi. Briesmas būs jebkurā gadījumā. Tu nogalināsi vienu ienaidnieku, viņa vietā stāsies divi. Mīļais, lūdzu, apdomā manu piedāvājumu,- lūdzos, negribēdama, lai viņš tiešām nogalina vēl vairāk cilvēku.

-Labi, Lea. Es aprunāšos ar maniem cilvēkiem policijā, viņi apcietinās Kristapu ar visiem viņa padotajiem. Un tu, lūdzu neuztraucies. Kā arī bez stresa, pavisam nopietni!- viņš piekrita.

Pasmaidīju un apskāvu viņu. Viņš apskāva mani pretī un tā mēs nostāvējām kādas 5 minūtes.

-Kaj! Lea! Kur jūs esat?- pēkšņi sadzirdēju Tīnas balsi.

Drīz arī viņa parādījās kabineta durvīs.

-Ak redz kur jūs esat. Visi jūs meklē, pasteidzaties un nākat šurp,- viņa noteica un jau taisījās iet prom, kad es viņu apstādināju.

-Pagaidi. Kāpēc mūs meklē? Kaut kas notika?- sāku jau uztraukties. Varbūt Kristaps aizbēga? Kāds nomira? Nē, tad Tīna nebūtu tik mierīga, taču..

-Nākat lejā, tad arī sapratīsiet, kas notiek,- viņa pasmaidīja un aizgāja.

Nogājuši lejā, pamanījām, ka visi stāvēja apkārt kādai meitenei. Viņa bija diezgan jauna, par mani jau nu tiešām jaunāka. Tomēr diezgan pazīstama likās.

Piegāju tuvāk visiem un tad pēkšņi meitene izkustējās no vietas un metās mani apskaut. Šokā stāvēju un domāju, kas notiek. Paskatījos uz meiteni, doma, ka viņu esmu redzējusi, mani nepameta.

-Cik es esmu priecīga, ka tu tiešām esi dzīva, mās,- viņa nočukstēja, tomēr pietiekoši skaļi, lai es to sadzirdētu.

-M-mās? Ko tu ar to domā?- nesapratu viņu.

-Es esmu tava māsa, Serana. Tiešām mani neatceries? Tu vienā dienā vienkārši pazudi, mēs ar vecākiem tevi pa visurieni meklējām, bet nevarējām atrast. Līdz vienā dienā pamanīju tevi vienā restorānā. No sākuma nebiju pārliecināta - pagāja taču tik daudz gadi, tu varēji arī būt mirusi. Tomēr pārāk līdzīga manai māsai izskatījies. Nolēmu nedaudz uzzināt par tevi. Tas gan bija ļoti grūti, taču drīz vien pa ziņām izplatījās jaunumi, ka slavenais mafijas boss taisās precēties ar kādu meiteni vārdā Lea. Meitene parādījās pēkšņi un bija pārāk noslēpumaina, tomēr par tevi izdevās atrast kaut ko. Tika atrasta arī tava ģimene.. tā es uzzināju, ka tā tiešām esi tu, mās,- viņa paskaidroja.

-B-bet kā? Jūs taču bijāt miruši! Es redzēju jūsu līķus! Kā jūs izdzīvojāt?- biju vēl lielākā šokā un tad man sareiba galva. 

Kajs mani noķēra un apskāva, tādā veidā pasakot, ka ir ar mani.

-Par ko tu runā? Mēs nekad nebijām miruši. Tu vienkārši vienā dienā pazudi no mājām un tā arī neatgriezies. Mēs pat gājām pie tava nu jau bijušā puiša laikam. Kā viņu sauca? Artūrs? Arman.. ak jā, Aleksis. Viņš teica, ka arī nav tevi redzējis,- viņa nepārstāja mani pārsteigt.

Sapratusi, ka viņa patiešām ir mana māsa, es pati pagāju uz priekšu un apskāvu viņu. Beidzot, beidzot varu apskaut manu mazo māsu. Biju tik ļoti ilgojusies pēc viņas un vecākiem.. ak jā, vecāki.

-Bet kur ir mamma ar tēti?- jautāju, paskatīdamās uz visām malām, ar cerību, ka viņi tūlīt izleks no kāda stūra un arī apskaus mani.

Tad palūkojos uz māsu un redzēju, kā satumst viņas seja. Ak nē.. viņi taču nav?

-Viņi taču nav.. miruši?- jautāju pavisam klusu.