Saule ieurbās manos vaigu kaulos un aizdūra līdz sirdij. Satvēru ar acu plakstiem garām skrienošo vēja pūsmu. Bija tik labi! Izstiepu kaklu, pacēlu galvu vēl tuvāk spīdeklim. Sēdēju tā, līdz āda uz pieres sāka čūkstēt un jutu, kā smadzenes izžūst.
Zināju, ka nekad vairs nebūs kā agrāk. Kopš atomreaktors uzsprāga, bija iestājies miers un savā ziņā arī vienaldzība par visu. Līdzjūtība par dieva apdalīto mijās ar sliktu dūšu mirkļos, kad atskāršu dažādu notikumu patieso pusi. Ir nelabi momentā, tā, ka meklēju spaini, bļodu, miskasti.. Gribas vemt. Tas saucās-acis plaši aizvērtas. Lai gan ausis visu dzird un skaņu faili tiek saglabāti zemapziņā. Nu šie faili šafl režīmā tiek projicēti uz lielā ekrāna. Acis vaļā.
Pirmo reizi dzīvē vēlos pagriezt laiku atpakaļ. Līdz tā gada aprīlim. Jā, jā. Aprīlim. Ko es darītu, ja varētu pavēlēt pulkstenim? Nezinu. Bet zinu stabili, ka gribu atpakaļ uz 19.04.201x. Bet tagad.. Tagad es Tev piedodu. Tu neesi vainīgs. Tu neesi vainīgs, ka esi kāds esi. Lai Tevi sargā Tavi dēmoni. Tev tie patīk, Tu tos pielūdz, pakļaujies, tie ir Tava eksistence, tie esi Tu pats. Es Tevi atbrīvoju. No sevis. Pavisam. Uz vienmēr.
