Muša spindzelēja pa istabu. Šurpu turpu, no otrā stāva uz pirmo. Tad atkal, ieslēgusi reaktīvos paātrinātājus, tā aiznesās atpakaļ uz otro stāvu. Fenomenāla orientēšanās pa šauro kāpņu eju. Varbūt, laižoties iekšā pa otrā stāva istabas logu, tā bija atstājusi kādas pēdas, pēc kurām orientējās, kad atkal laidās augšup?
Klausījos. Skatīties nevarēju, jo nespēju izsekot ar savām acīm mušas ātro lidojumu. Sēdēju klubkrēslā, atlaidusies, kājas apsegusi ar oranžo plāno vasaras sedziņu. Lai gan ārā bija nežēlīga svelme un zāle vietumis bija izkaltusi kā tuksnesī(pielaižot uguni, izkaltušie pleķīši nošvirkstētu vienā mirklī), ķieģeļu mājas lejas stāvā bija pavēss. Un man, kā tipiskai sievietei vulgaris, asinis riņķo tikai sprīdi ap nabu. Sala kājas. Ne tikai kājas, arī rokas. Savilku segu augstāk.
Muša, kārtējo reizi atlidojusi no otrā stāva. Tur bija izokšķerējusi visas telpas, kurām nebija aizvērtas durvis. Pašapmierināti izlidoja trīs lokus istabā, kurā atrados, un nolaidās uz baltajiem aizkariem. Sēdēja. Saberzējusi priekškājas, tā pēc mirkļa parāpoja augšup pa aizkara ieloci. Manas kājas bija ļoti nosalušas. Es piecēlos. Mierīgi un lēni piegāju pie loga. Pacēlu roku, saliecu pirkstus, veidojot saujiņu un ar asu, konkrētu žestu laidu pirkstu galus pa aizkara ieloci uz leju. Sekundes simtdaļā sajutusi plaukstas daļā mazo melno bumbvedēju, aizliecu pirkstus galīgi, izveidojot katakombu. Muša vairs nespēja lidot. Tikai rāpot. Piepacēlu aizkarus. Atvēru logu un ar slaidu, noteiktu un spēcīgu vēzienu, izsviedu melnaci ārā.
Lai noķertu mušu, jāskatās tai acīs. Ar pirkstu galiem. Tā teica mana vecmāmiņa.
