"Kurva!"-asaras rīdama, Meitenīte nesās laukā no mājas.
Vecene klunkurēja pakaļ ar savu štoku pagrūzdama durvis vaļā. "Es taču pajokoju! Ei! Nu beidz!" Slēpdama ļaunu prieku aiz tīksmē ieplestām nevainīgām acīm un knapi valdīdama muti neieplesties ņirdzīgā smīnā, Vecene kliedza prom bēgošajai Meitenītei.
"Tu to zināji, bet vienalga! vienalga devi man to ēst!" Meitenīte dusmīgi atcirta un aizgāja, aiztaisīdama sētas vārtiņu vērtni.
Pa ceļam purpinādama un slēpdama aiz saulesbrillēm uz raudu velkošās acis, Meitenīte domās vēl divas reizes nosauca Veceni par kurvu.
Mājās pārnākusi, atslīgusi virtuves krēslā, Meitenīte beidzot dusmīgi pateica skaļi: "Kurva! Kurva tāda! Kā tu varēji!" un sašļukusi pār virtuves galdu sāka raudāt.
Meitenītei bija fobija. Fobija uz dažiem dārzeņiem, kuri viņasprāt ir kancerogēni. Viņa bija lasījusi zinātniskas publikācijas par to, nevis kaut kādus šarlatāniskus raksteļus. Tāpēc arī dzīvoja ar pārliecību, ka nekad neēdīs šos dārzeņus. Bet Vecene, labi zinādama šo Meitenītes fobiju, iebaroja 6 dārzeņu konservējumu. "Nu pagaršo! Kā ir sanācis? Jā, jā, kabaču ikri!" Griezdama galvu uz otru pusi, Vecene slēpa acu skatu. Meitenīte to pamanīja, bet negribēja celt kašķi ar aizdomām. Bet vajadzēja! Tad nebūtu tagad izmisīgi raudājusi un skaļi izteikusi vārdu, kurā nekad dzīvē nevienu nebija nosaukusi.
Vecene bija apmierināta. Izdevās! Viņa kārtējo reizi uzvarēja.
*
Meitenīte piecēlās. Pīkšķis telefonā atgrieza realitātē. Sarīvēja olu. Pielika sieru. Sašķaidīja ķiploku. Pielika majonēzi. Pielika mīklas karotītes. Un uzlika kaperus...
