"Nu kas tie par kumēdiņiem, a?!"-es viņam vēlreiz pārjautāju.
Viņš paskatījās ar mierīgu mednieka aci un noteica: "Tā vajag! Paņem un apliec ap savu mantelīti. Krādziņa. Tev būs siltāk."
Uzmetu aci dohlajai rudenei un nevarēju saprast, kā var būt siltāk no dabīgi sprāguša lopa ādas! Spalva kumšķu kumšķiem krīt ārā! Nekāda superlīme to nespētu pielīmēt atpakaļ pie ādas, kas bija kļuvusi tik plāna kā pauspapīrs.
"Nē!"- es skaļi noteicu. Uzvilku vienreizējās lietošanas gumijas cimdus. Paņēmu nabaga nelaimīgā lopeļa mentālā ķermeņa ārējo ādas apvalciņu un izgāju no mājas. Nometu pie šķūnīša durvīm. Būs ap ko zābakus apslaucīt, pirms kāpju pār šķūņa slieksni.
Mednieks šķelmi smīnēja. "Nu var arī tā."
"Ēdīsi mežacūkas kotletes un puravu, burkānu salātus?"- viņš jautāja.
"Jā."
