Televizora ekrānā ritēja pēdējie kadri no filmas "Denijs Kolinss". Viņa rimti sēdēja zem divām segām un lūkojās, kā Denijs nosaka:"...citā dzīvē.."
Sirdi atkal pārņēma tā sirreālā, netverami fatālā sajūta. Ar katru reizi, kad tā pārņēma, tā kļuva aizvien riebīgāka un pretīgāka. Viņa noskurinājās. Acīs sariesās asaras. Tās drūzmējās ap acu plakstiem, līdz ar lielu švunku pārgāzās pār apakšējo plakstiņu kā ūdens pāri plūstošai vannas malai.
Kurš šoreiz? Kas notiks? Kas nenotiks? KĀPĒC? Viņa iekliedzās. " Nu kāpēc? Kāpēc tagad? Par ko? Kā tā var? Iedot visu. VISU pēc kā alka sirds. Un tad ar lielu vēzienu atņemt! Nu kāpēc?"
Asaras bira un bira. Bija neciešami sāļas. Deguns arī sāka pilēt. Viņa noplēsa papīru no ruļļa, izšņauca kārtīgi degunu, nosusināja acis. Palika vieglāk. Sajūta nebija pazudusi. Tā bija turpat-pieres priekšējā daļā. Tā tur sēdēja un tirināja savu jūtamo sajūtu, tāpat kā migrēna ņirbina savu auru.
Pēc stundas viņa atjēdzās, ka sajūta bija zudusi galvā, bet spieda krūtīs. Galva nesāpēja. Nesāpēja nekas. Viss bija atkal kā parasti. Arī smagums krūšu apvidū pamazām zuda. Zuda, tāpat kā viss cits pēdējo divu gadu laikā.
"Laikam jāuzraksta testaments. Ja nu kas."-viņa nosprieda. Automašīna-exvīram. Rotaslietas-meitai. Virtuves kombainu-māršai. Māju-dēlam. Grāmatu-Viņam.
