"Mīļais!"-viņa čukstēja, piepacēlusi vienu uzaci. "Nekas vairs nebūs kā agrāk, ja tu nepārstāsi! Ja tu nepārstāsi mani mocīt. Lūdzu, es tevi ļoti lūdzu, pie visiem svētajiem, pasaki beidzot, kas tev neliek miera?"
Bezspēkā viņa atkrita ar raupjo drānu pārvilktajā dīvāniņā. Zīda kleita apņēma viņas augumu kā kūniņa tauriņu.
"Tu! Tā esi tu. Es gribu tev palīdzēt tikt galā ar sevi. Tu pati sevi žnaudz, tu aizspied sev rīkli, nevari paelpot un smoc. Es gribu tev palīdzēt. Tikt no sevis pašai brīvai! Vai tiešām nesaproti? Neredzi? Nejūti?"
Apstulbusi viņa vērās pelēkajās acīs. Viņa lūpas ar sāpēm smaidīja, rokas satvēra ap pleciem nepakļāvīgo, zīdā tērpto augumu.
"Nē. Tā nav. Tu pats nesaproti. Tev šķiet, ka zini. Bet tu nezini. Tu nojaut. Bet tikai daļēji. Viss ir savādāk. Viss ir saknē. Un es nevaru apcirst saknes, jo tad es miršu. Koks nedzīvo bez saknēm, lai arī tās ir ieurbušās mājas pamatos. Nocērtot centrālo sakni-koks mirst." Pār vaigiem ritēja lielas asaras. Zaļganās acis vērtās par nenosakāmi zili brūnām. Apakšējais plakstiņš kā vannas mala aizturēja asaras. Acs zīlīte izplūda, kļuva miglaina. Samirkšķinot acis, asaras pārgāzās pār skropstām, saķērās tajās un viņa strauji pielika plaukstas pie asaru plūsmas.
"Mīļā! Mīļā, mana vienīgā!" -viņš piekļāva sev visu viņas ķermeni, ar labo roku apskaudams vidukli, ar kreiso-pieglauzdams viņas galvu sev pie krūtīm.
Tā viņi tur sēdēja, uz dīvāniņa. Līdz laika ritums iesūca tos persistējošā materiālajā laukā...
