Bija pagājušas vairākas dienas un mēs braucām uz Latviju.
Kad bijām Latvijā man bija jādodas uz mājām.Es iegāju mūsu dzīvoklī gāju uz savu istabu.Viss pilnīgi citāds.Ne mana gulta ne mēbeles.Es sabijusies aizskrēju uz virtuvi un viesistabā sēdēja sveši cilvēki.Viņi sabijās un iekliedzās.
-"Kas tu esi?Zaglis?Es zvanīšu policijai!"
-"Nezvaniet lūdzu.Es šeit iepriekš dzīvoju un mana mamma nepabrīdināja ka mēs jau izvācāmies.Piedodiet es jau eju prom."
Es izgājusi no dzīvokļa zvanīju mammai.
-"MAMM KĀPĒC TU NEPATEICI KA MĒS JAU IZVĀCĀMIES NO DZĪVOKĻA?"-Es dusmīgi jautāju.
-"Tu jau atpakaļ?domāju ka būsi vēlāk."
-"FIKSI BRAUC MAN PAKAĻ!!!"
Kad mēs aizbraucām uz jauno māju manā istabā bija tikai gulta.
-"Es zināju ka tu gribēsi iekārtot tāpēc ieliku tikai gultu!"-Mamma.
-"Paldies!"-Es ielecu gultā un gāju gulēt.
No rīta es pamodos priecīga.Telefonā bija 1 ziņa no Mārtiņa.
-"Chaw.Es vēlējos pateikt ka starp mums vairs nekā nav."
-"Starp ko?"-es bailīgi jautāju.
-"Starp mani un tevi."
-"Kāpēc?"-es sāku raudāt un nesapraru kas ir noticis.
-"Tu tā gribēji steigties ar mūsu attiecībām tāpēc es nolēmu ka viss ir jāizbeidz.Mēs vēl esam bērni."
-"Mārtiņ,tas biji Tu kas visu sasteidza nevis es un kādi mēs bērni?Mēs esam pusaudži un tas ir pilnīgi normāli."-Es izbrīnījusies skaidroju.
-"Beidz muldēt.Tu biji tā kura izdomāja braukt ceļojumā gan jau ka tāpēc ka tas puisis tomēr ir tavs mīļākais,bet tu man melo."
-"Mārtiņ ko tu murgo?Tu biji tas kurš uzaicināja mani."-Es raudot un nesaprotot kas ar viņu notiek sacīju.
-"Vari beigt?Man pietiek starp mums nekā nav un VISS.Tu staigā no viena puiša uz otru.Tad pie Paula tad manis un tad tā puiša no Amerikas."
-"Mārtiņ kas ar tevi notiek?"-Es raudot prasīju.
-"Liec man mieru! ATĀ"
Es nesapratu kas notiek.Tikko vēl mēs izrunājāmies un es pastāstīju ka tas bija mans brālēns,bet tagad viņš atkal netic.Un kas tie par murgiem?Kur viņš izrāva ka es piedāvāju braukt?Un kā viņš tā drīkst sacīt par mani?
