Atrodi Mani

Day one:Ne pas sauver lui |Don't save her|

-Mūsdienu jaunatne. Bil, tu vispār klausies manī? - mana māte bļāva pa visu mašīnu.
-Jā jā jā. - Tēvs atbildēja viņai.
-Mūsu meita piedzērās un smēķēja savos četrpadsmit gados! Tu vispār saproti, kāda viņa ir izaugusi. Tu pat neatapsies, kad viņa jau būs pārvērtusies par kārtējo slampu. - māte turpināja klaigāt.
-Es saprotu. Viņa arī izskatās pēc kaut kādas ielas meitas. Šodien tāda pati ar saviem kreklu, kas sākas tikai pusē un šortiem, kas pārklāj tikai pus pakaļu. -
-Bil! Mums ir kaut kas jādara. Viņai jau tagad ir vienalga par sevi. Viņa bojā sev dzīvi! Slampa tāda. - māte ar savām slampām atkal.
-Jūs tak ziniet, ka es tepat sēžu un to arī dzirdu! - es dusmīga pateicu.
-Lai dzirdi. Fui. Man pat vairs negribās uz tevi skatīties. - māte pagriezās atpakaļ uz ceļa pusi.
-Tas tak nav nekas tāds. Visi to mūsdienās dara. Attopieties! Mēs dzīvojam divdesmitpirmajā gadsimtā! -es atkal pārtraucu viņus.
-Es gan tavā vecumā smiltīs spēlējos. - māte teica.
-Tad tāpēc tev smadzeņu vietā tur mazliet smiltiņas iebira. - es apgriezu acis.
-Kaunies skuķi. - Tēvs beidzot ierunājās.
-Mēs gribam tevi izglābt no sevis! - māte nedaudz uzsmaidīja.
-Neglābjiet mani! Es negribu, lai mani glābtu! - es pateicu.
-Kur mēs vispār braucam? - es nopūtos.
-Tur, kur nebūs neviena cilvēka, kurš tevi slikti ietekmēs. Un mēs arī pavadīsim beidzot laiku ar savu ģimeni. - Tēvs atbildēja uz manu jautājumu tikai līdz pusei. Es ieliku savas austiņas atpakaļ ausīs un turpināju klausīties vilabāko mierinājumu - My Chemical Romance.
Ja jūs vēljoprojām neko nesaprotiet, tad es jūs tūlīt apgaismošu. *Paņem spuldzīti. Ok, just kiding. Tātad, es, kā jau normāls pusaudzis, biju ballītē. Tur bija cīgas, grādīgie, nu viss kam ir jābūt labā pārtijā. Un protams, kā jau nodevēji, kāds izsauca poličus. Mūs visus savāca un piezvanīja mūsu vecākiem. Vai es dzēru vai kurīju? Jūs jau gaidījāt, ka es teikšu, ka es neko tādu nedarīju, ja? Tad man jūs ir jāapbēdina. Es tieši to darīju. Kad es to daru, man ir brīvības sajūta. Bet tajā pašā laikā es sevi nosodu to darot. Par cilvēku sāpināšanu un kļūdīšanos. Es zinu, tas izklausās cheesy. Es šobrīd braucu uz velns zin kurieni ar savu visjaukāko astoņgadīgu brāli pasaulē. Pamanījāt sarkasmu tajā teikumā? Es arī.
-Es gribētu ātrāk no tikt no šeienes ārā, jo ar jums sēdēt vienā mašīnā ir patiešām kaitinoši. Un man nepatīkat ne jūs, ne jūsu mašīna. Es tādu nekad nepirktu pat ja man nebūtu naudas kam labākam. Labāk bracu ar tramvaju nekā ar jūsu pirmo opeli. - es beidzot pateicu.
-Kā tu vari teikt kaut ko tādu savai ģimenei? Tev nekas dārgāks par mums tāpat nekad nebūs! - mans tēvs sāka bļaut.
-Jau ir! - es iesmējos
-Kurš tad? - man māte aizkaitināta nobļāva.
-Kvīniņš, Žikivators, Pāle un Deins. Viņi ir daudz saprotošāki par jums! - es es pārgriezu acis un ieliku atpakaļ austiņas.
-Klausies, kad mēs ar tevi ru... - bija pēdējais ko es dzirdēju, pirms sāka skanēt vārdi -"He said "Will you defeat them, Your demons, and all the non-believers, The plans that they have made?" "Because one day I'll leave you, A phantom to lead you in the summer, To join The Black Parade.""
Es redzēju, kā tēvs sāka liekties no sava šofera sēdvietas pēc manām austiņām. Es sajutu, kā mēs sākām kaut kur slīpi braukt.
-Tēti! - es nobļāvu. Es sāku vienkārī bļaut. Es sajutu triecienu. Es atvēru acis un redzēju, kā visi jau bija atslēgušies. Es pataustīju savu galvu un sajutu asinis. Fak. Man sāka migloties acis un es atslēdzos.
Atvēru acis un sapratu, ka atrados slimnīcā.