Bagātības Slazdā.

Pilnīgi viena

Pēc stundām Patrīcija zibenīgi nozuda, aizbildinoties ar problēmām mājās, taču es zināju, ka viņas radiniekiem nekas nekait. Negribēju satraukties, tāpēc neuzbāzos Patrīcijai, lai gan viss šķita savādi. Katru pēcpusdienu mēs pavadījām kopā, neraugoties ne uz ko. Mēs katru dienu gājām iepirkties, apģērbs, saldumi un tad filmu vakars, taču kopš Alistera parādīšanās viss bija mainījies. Es vairs nepazinu savu draudzeni. Viņa bija gatava atdot visu, lai tikai iepirktos. Nekas, cerēsim, ka Alisteram nebūs taisnība. Arī Aleksi es nevarēju nekādi sazvanīt. Kāda dāma tikai atbildēja: "Telefons, kuram jūs zvanāt ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas". Dīvaini, tā nekad nebija noticis, es Aleksi vienmēr varēju sazvanīt, bet tagad.. Gan jau telefons izlādējies. Viņam jau nav nekāds jaunais modelis, bet gan parastā Noška. Tādas vairs ir reti kuram.

Es biju palikusi pilnīgi viena, arī pārējās draudzenes bija kur pazudušas. Jutos vientuļa un nevajadzīga. Arī mājās iet vēl nevarēju. Vecāki darbā, viņiem nekad neatliek priekš manis laika. Varētu teikt, ka mani uzaudzināja Dorisa, mūsu mājkalpotāja, viņa mani uzklausīja un palīdzēja vislielākajās bēdās un sirdsdēstos. Es pat biju gatava iet izklaidēties ar Alisteru, lai tikai man būtu kompānija. Kā reize ieraudzīju viņu nākam man pretī

-"Hey, Alister! Pagaidi, es vēlos ar tevi aprunāties" uzsaucu puisim. Par atbildi saņemot klusēšanu. Mēģināju vēlreiz un vēlreiz, līdz tiku sadzirdēta: "Ko tev vajag, būtnīt? Vai neesi jau man gana ļauna nodarījusi?" Alisters saskumis noteica. Es sajutos nožēlojami :"Piedod, tas nebija labākais veids kā uzņemt mūsu kolektīvā jauniņo. Bieži kas tāds negadās." Alisters atcirta: 'Uzņemt jauniņo vai aizvainot". Puisis izklausījās dusmīgs. "Uzņemt jauniņo" noteicu, man acīs jau sariesās asaras, taču es turpināju: "Piedod lūdzu! Es tiešām tā negribēju, pie visa vainīgs mans raksturs. Vai tu man piedosi?" Es biju tik sagrauta, ka varēju pat mesties ceļos, lai puisis man piedotu. Es nesapratu, kas ar mani notiek, es Alise, Parīzes bagātākās ģimenes meita lūdzos zēnam piedošanu. Taču puisis noteica: 'Es tev piedodu, bet nu man jāiet... Darbs mani gaida. Kādam ir arī jāstrādā" un aizgāja.

Es paliku viena. Neviena pie manis nebija, visiem bija darāms kas cits. Visu dienu pavadīju pastaigājoties pa parku, uzbraucu Eifeļa tornī, taču skaistais skats nespēja remdēt manas skumjas. Sāka satumst un es devos mājās..