Bagātības Slazdā.

Atzīšanās

*Alises skatu punkts*'

Durvis atvērās, un pa tām izgāja mans sapņu vīrietis – Artūrs -, vismaz man likās, ka viņš tāds ir. Mēs visu bijām noskaidrojuši, izrunājušies... Es vismaz varēju mierīgi uzelpot. Viena no daudzajām nastām bija garām. Tālāk sekoja saruna ar Alisteru, kurš izskatījās, ka nemaz nezināja, ko sacīt.. Puisis stāvēja man pretī un sāka sarunu, raustīdams valodu.

- Kas tad nu, tik ļoti gaidīji savu kārtu, bet tagad neko pateikt nevari?/

- Es.. es.. tevi.. es,..

- Nu, ko tu mani??

- Mīlu...

Visi apkārtējie bija šokā, es tai skaitā.. es vairs nezināju ko teikt,, man nebija, ko teikt... Mamma aizgāja pēc ūdens glāzes, lai es varu nomierināties, tikmēr Alisters, saprazdams, ka tā tomēr nevajadzēja, metās skriet, ko kājas nes.. Arī Alekss un Alens aizgāja, jo saprata, ka šodien laikam parunāt vairāk neiznāks..

*Alisters*

Es skrēju ko vien kājas nesa.. mājā atgriezties es nevarēju, jo tur ir Artūrs.. Atkal viņš.. vienmēr visur viņš... Reizēm es vēlētos būt vienīgais bērns ģimenē..

*Alise*

Kas tikko notika?? Abi brāļi, katrs savā veidā atzinās man savās jūtās, ko lai es daru?? Un ko gan jūtu es?? Ak mans dievs...

Mamma mani pārtrauca no domām –Meitiņ, kas tikko notika?? Viņa tik līdzjūtīgi, kā vēl nekad, man pavaicāja..

- Ak, mammu...