Pēc nedēļas.
Viss bija izvērties tā , kā es negribēju.
Ar Greisonu nekontaktējāmies.
Satiekoties uz ielas pat nesasveicinamies. Viņš mani ignorē un es viņu.Tāda sajūta , ka viņš grib man ko teikt , bet tajā pašā laikā ātri paskatoties , automātiski novēršas , paātrinot gaitu.
Viss,Emma!
Jūs nebijāt kopā un nebūsiet , tāpēc beidz sērot!Piegāju pie skapja un paņēmu savu sporta komplektu , kuru Velku sportojot.Laikam aizmirsu pateikt , ka no rītiem skrienu krosiņus.
Paņemdama drēbes , uzvilku tās. :
Matus sataisīju augstā zirgastē un biju gatava!
Noejot lejā uzvilku apavus un izgāju no mājas .Sāku skriet.
Pēc kāda laika..
Skrēju gar pludmali un pēkšņi .. *boom!*
-Piedodiet!Es aizdomājos!- Teicu cilvēkam , kurā tikko biju ieskrējusi.
'Pacēlu acis'.Oo nē!Nu nē!Dievs , kāpēc??
Neko neteikdama pazīstamajai personai , atsāku skriet.
-Emma!Pagaidi!-
Es apstājos.
-Ko tev vajag? Tu man,nedēļu neesi neko teicis un tagad pēkšņi ir kaut kas sakāms?- Jautāju , nedaudz paceļot balsi.
-Piedod , par to vakaru.Es..es nezinu , kas man uznāca. - Viņš teica ar redzamu nožēlu acīs .
-Bet..kāpēc ? - Jautāju , skatoties Greisona acīs.
-Saproti,tu man patīc!Tāpēc! - Viņš teica , noliecis galvu.Pag , ko?
-Greison,tu apjēdz ko tu tikko pateici?-
-Nē.Pag,ko es vispār pateicu?-Viņš manāmi pietēloja.
-Mh.-
-Varbūt....esam vismaz draugi?- Greisons jautāja ar cerību pilnām acīm.
-Okey!- Teicu iesmejoties.
Viņš pasmaidīja un apskāva mani.Meh.Tikai draugi.Nu labi.
Atvadījos no viņa un turpināju skriet.
Varbūt tomēr? ...
Varbūt tomēr man viņš patīk?
YOU ARE READING
''Diena,kas Mainīja Visu!''
FanfictionMani sauc Emma Vilhemsa. Man ir 17 gadi un pēc divām nedēļām paliks mani skaistie astoņpadsmit. Es nāku no diezgan turīgas ģimenes, kuras sastāvā ir divi bērni, vecāki un divi suņi. Man ir vecākais brālis Džeims.Viņam ir 21 gads. Man ir lab...