''Diena,kas Mainīja Visu!''

#7. "Just friends?"

Pēc nedēļas.

Viss bija izvērties tā , kā es negribēju.
Ar Greisonu nekontaktējāmies.
Satiekoties uz ielas pat nesasveicinamies. Viņš mani ignorē un es viņu.

Tāda sajūta , ka viņš grib man ko teikt , bet tajā pašā laikā ātri paskatoties , automātiski novēršas , paātrinot gaitu.

Viss,Emma!
Jūs nebijāt kopā un nebūsiet , tāpēc beidz sērot!

Piegāju pie skapja un paņēmu savu sporta komplektu , kuru Velku  sportojot.Laikam aizmirsu pateikt , ka no rītiem skrienu krosiņus.

Paņemdama drēbes , uzvilku tās. :

Matus sataisīju augstā zirgastē un biju  gatava!
Noejot lejā uzvilku apavus un izgāju no mājas .

Sāku skriet.

Pēc kāda laika..

Skrēju gar pludmali un pēkšņi .. *boom!*

-Piedodiet!Es aizdomājos!-  Teicu cilvēkam , kurā tikko biju ieskrējusi.
'Pacēlu acis'.

Oo nē!Nu nē!Dievs , kāpēc??

Neko neteikdama pazīstamajai personai , atsāku skriet.
-Emma!Pagaidi!-
Es apstājos.
-Ko tev vajag? Tu man,nedēļu neesi neko teicis un tagad pēkšņi ir kaut kas sakāms?-  Jautāju , nedaudz paceļot balsi.
-Piedod , par to vakaru.Es..es nezinu , kas man uznāca. - Viņš teica ar redzamu nožēlu acīs .
-Bet..kāpēc ? - Jautāju , skatoties Greisona acīs.
-Saproti,tu man patīc!Tāpēc! - Viņš teica , noliecis galvu.

Pag , ko?

-Greison,tu apjēdz ko tu tikko pateici?-
-Nē.Pag,ko es vispār pateicu?-Viņš manāmi pietēloja.
-Mh.-
-Varbūt....esam vismaz draugi?- Greisons jautāja ar cerību pilnām acīm.
-Okey!- Teicu iesmejoties.
Viņš pasmaidīja un apskāva mani.

Meh.Tikai draugi.Nu labi.

Atvadījos no viņa un turpināju skriet.

Varbūt tomēr? ...
Varbūt tomēr man viņš patīk?