Lācīšu kolekcija

Ceturtā nodaļa

Jaunā skola neizskatījās baigi daudzsološa. Ēka izskatījās ļoti veca. Vecajai skolai bija daudz greznu tornīšu un dekoratīvu balkoniņu, bet šai nē. Skola bija pelēcīgā krāsā un vienveidīgās taisnstūrveida sienas skatu tikai bojāja. Skola neiederējās apkārtnē. To es pamanīju uzreiz. Viss kvartāls bija pilns mazām vienstāvu vai divstāvu privātmājiņām ar krāsainām sienām un košiem jumtiem. Skola turpretim bija pelēka un smagnēja. Līdz pat pēdējam brīdim pirms bijām apstājušies pie skolas es cerēju ka šis ir tikai slikts sapnis. Tikai tas rīts kad šis viss sākās, es būtu aizmigusi un drīz pamodīšos, tad iešu uz skolu un dzīvošu normālu dzīvi. Tomēr šis nebija sapnis.
Pēc 2h skolā
   Skola īstenībā bija tīri jauka, ja neskaita faktu ka no iekšpuses viss un visi bija tikpat drūmi kā skolas āriene. Tas šķita dīvaini, jo pilsētā biju redzējusi tikai jautrus un priecīgus bērnus kas iepirkās vai pastaigājās ar vecākiem. Skolā gan visi likās kā samainīti vietām. Ja runājam par mācībām tad šeit stundas ritēja ātri un pat interesanti. Dīvaini ka pēkšņi mani ļoti ieinteresēja matemātika (p.s. man tā nekad nav patikusi), un pēc stundas skolotāja man jautāja vai negribu iestāties matemātikas pulciņā. Pati sev par pārsteigumu piekritu.
   Es gāju pa gaiteni ar acīm meklēdama kādu norādi uz mūzikas kabinetu. Vecajā skolā man apkārt vienmēr rosijās draudzenes , bet te nearvienu neizdevās iesākt sarunu. Un neviens arī nemēģināja iesākt ar mani.
-Ei, pagaidi!-aiz muguras atskanēja skaļa balss. Pārsteigta pagriezos. Saucēja bija kāda pēc izskata mīlīga meitene. Mēģināju viņu atsaukt atmiņā, bet nekas tā arī nenāca prātā. Meitene steidzīgi pieskrēja pie manis.
-Lūisa Velksa, mēs mācamies vienā klasē.-viņa man sniedza roku.
-Greisa Kammela, priecājos iepazīties.-smaidīdama atbildēju un mēs klusēdamas sarokojāmies.Lūisa bija nedaudz garāka par mani, ar brūni rudiem matiem kas bija sapīti garā bizē uz meitenes muguras. Viņai mugurā tāpat kā man bija skolas forma- krēmkrāsas blūze ar pusgarām rokām, tumši zili džinsu svārki un uz rokas uzsviesta tumši zila jaka ar skolas logo. Lūisai forma piestāvēja daudz labāk nekā man.
-Lūisa, kur tu paliki?- mums uzsauca kāda meitene. Viņa bija garāka par Lūisu, ar melniem matiem un koši zaļām acīm. Meitenei tās piestāvēja, bet mani tomēr tas pārsteidza. Tādu acu krāsu nekad nebiju redzējusi.Lūisa pagriezās pret tumšmati un plati pasmaidija.
-Tā ir Greisa, Keslij-viņa teica.Keslija paskatījās uz mani tad uz Lūisu.
-Viņa ir jauniņā klasē.-Lūisa paskaidroja.
-Mūsējā vai atkal taisnosies ka tikai draudzējaties un viss?-Keslija norāja draudzeni.
Iestājās tāds kā klusums mūsu starpā.
-Keslij nomierinies, viņa ir mūsējā-ap pleciem apvijās spēcīga roka un atkal sadzirdēju to seno pazīstamo balsi.