Lācīšu kolekcija

Devītā nodaļa

   - Es tikai brīdinu, ka nemāku peldēt!- es nomurmināju tieši tik skaļi lai to sadzirdētu tikai Kristians, kurš jau kādu brīdi atkal tukši vērās tālumā. Nākot pa šauro meža taciņu, mēs nonācām tādā kā pasakā - augstie kalni, kas  gandrīz no visām pusēm ieskāva mazo, milzīgajam ezeram blakus novietoto pilsētiņu kurā mēs dzīvojām, tagad, pēdējo, vārgo saules staru atblāzmu ieskauti, slējās debesīs, kurās pamazām iekārtojās milzīgs mēness un miljoniem zvaigžņu. Tālumā, otrpus ezeram mirguļoja pilsētiņas nemierīgās gaismas un no pilsētiņas ostas skanēja visdažādāko trokšņu simfonija. Zinu, jau, zinu, arī es sākumā neticēju, ka tik tālu no jūras vai okeāna iespējams pastāvēt ostai, bet Lūisa paskaidroja, ka tajā pārsvarā uzglabājas reto makšķernieku laiveles, kad viņi paši aiztenterējuši uz ostas krodziņu. Lai nu kā, tagad arī mēs visi bijām sasēdušies nelielā laiviņā, un gatavojāmies doties uz saliņu, kas skaisti papildināja ezera ainavu.
- Chill, Greis,šī laiviņa ir izturējusi arī ļaunākus un smagākus rādījumus,-Aleksa apsēdās man otrā pusē. Ārpus laivas bija palicis tikai Džonatans, kurš viegli iestūma laivu ūdenī, un pats arī ielēca laivā. Viņi ar Kristianu satvēra airus un laiva lēni slīdēja uz salas pusi. Es vēroju Kristianu- izskatās ,ka laivas virzīšana uz priekšu viņam nesagādā nekādu piepūli, tāpat kā piepūli viņam nesagādāja mana brāļa aizmešana pa gaisu. Un kā iemirdzējās viņa tumšbrūnās acis, kad viņš itkā nolasīja manas domas.Un tas zaglīgais smīniņš,kad...
-Leo, Leo, chill meitēn!-no domām mani izrāva Keslijas sauciens,- Greisa tikai sēž viņam blakus! Tu jau viņu gribi nobeigt!-
- Tikai tādēļ, kā viņa tā blenž uz viņu,- Leo norūca attaisnojoties.
- Un kā tad tieši viņa skatās?- Lūisa piemiedza man ar aci.
-Es uz viņu vispār neskatos! Ne tā, ne šā un vispār...- es sajutu dunku sānā no Kristiana puses, ātri pašķielēju uz viņu un...ah, kā mani kaitina tas stulbais smīniņš, tas zaglīgais, ņirdzošais, idiotiskais, pievilcīgāka, smukiņais...ah, Greisa, par ko, pie velna tu domā?!
- Mums vēl tālu? Man paliek nedaudz slikti,-es mainīju tēmu.
-Jā, man arī gribas vemt, tikai paskatoties uz...- Leo tēloti pasmaidīja un sasita plaukstas.
- Leo, apklūsti vienreiz, un nē, Greisa, varētu pat teikt, ka esam galā!- pēkšņi mūsu sarunā-strīdā iejaucās Džonatans.
   Un patiešām laiva ieslīdēja krastā. Džonatans un Kristians ielēca no laivas un drīz puišu piemēram pievienojāmies arī pārējie. Manas kājas atdūrās pret zemi un es nedaudz sagrīļojos, gandrīz atpakaļgaitā iestreipuļojot ūdenī( manām auduma laiviņām tas nenāktu par labu un vispār kāpēc es neuzvilku zābakus vai botas ak pareizi man neviens nepateica ka ietusēšana notiks uz ūdens),bet atcumirklī manu vidukli satvēra rokas.Džonatana rokas. Es pamanīju nelielu dīvainu tetovējumu uz viņa kreisās rokas delnas un es paskatījos augšup. Viņa acis- gailoši divi tirkīzzili atvari vēroja mani. Es jūtu kā nosarkstu. Katrs mirklis vilkās kā mūžība. Džonatana sejā iezagās viegls smaids.
- Ew, mīlnieciņi mēs tākā ejam. Atļaušos atgādināt par tavu meiteni, Džonatan, un nebūtu jauki jūsu atgriešanās ballītē sagādāt viņai tādu neglītu pārsteigumu. Skaids?- Aleksa uzsauca. Mēs abi pakāpāmies pāris soļu nostāk no ūdens un Džonatans mani beidzot atlaida. Atguvusi līdzsvaru es aiztipināju līdz Lūisai un ieķēros draudzenei elkonī.
- Kādai šovakar prāts nesas uz džekiem,ja?-Lūisa iesmējās.
- Izskatās, ka viņiem prāts vairāk nesas uz mani,- es pasmaidīju un piemiedzu ar aci,- un ja es pareizi sadzirdēju, mēs ejam uz ballīti?-
- Jap,  Aleksa, Džonatans un viņa meitene tikko atgriezās no sava pirmā... kā lai tev pasaka, paprasi Aleksai vai Kristianam vēlāk. Viņi tev paskaidros nedaudz skaidrāk,-Keslija stomijās.
-Kristianam es toč šovakar neko nejautāšu, man sava dzīvība vēl ir svarīga,- es noteicu un abas meitenes man blakus izplūda smieklos. Mums priekšā ejošie Leo ar Kristianu pagrieza galvu uz mūsu pusi un es pamanīju , kā pretstatā Leo sapīkušajai un apjukušajai sejai Kristians pie sevis arī smejas. Un es izdzirdēju vēl ko-  manā krūškurvī atbalsojās mūzikas basi. Es atmetuši matus uz aizmuguri, izslēju muguru un smaidīdama devos tālāk meža biezoknī.