Lācīšu kolekcija

Četrpadsmitā nodaļa

   Biju sev nosolijusies šonedēļ vai vismaz tikai šodien dzīvot pozitīvi. Ja visa šī turpmākā nedēļā būs tikpat pārsteidzoša un vētraina kā mana pēdējā nedēļas nogale, es sajukšu prātā, ja nedomāšu kout nedaudz pozitīvi. Tomēr skolas pelēkās un vienveidīgās telpas man nepalīdzēja. Pirms stundām neredzēju nevienu no sava " enģelīšu" bariņa. Tas mani biedēja. Arī pirmās stundas laikā nemaniju klasē nevienu enģeli. Literatūra nekad nebija bijusi mana mīļākā nodarbība. Ja godīgi man riebās grāmatas. Kad atskanēja zvans es gandrīz skriešus sakravāju mantiņas un ķēros ārā no klases. Mani pēkšņi aptvēra spēcīga vēlme nokļūt svaigā gaisā. Vai tas arī būtu manas enģeļa dabas retais mīnus? Mana " enģelīšu" komanda ( es tā viņus iesaucu pamatojoties uz Džonatana mīļo zīmīti) pieminēja vairāk plusu nekā mīnusu, tomēr neko šādu ne. To es zinu skaidri.
   Manu plecu satvēra roka. Tik strauji, stingri un negaidīti, kā gandrīz zaudēju līdzsvaru. Pagriezu galvu. - Tev viss labi?- jautātājs bija garš, blonds puisis ar augstiem vaigu kauliem un... aizdomīgi koši zaļām acīm. Keslijas acīm. Es pamāju ar galvu. Puisis pasmaidīja.- Es esmu Regnons, Keslijas brālis.- es jau pavēru muti lai iepazīstinātu ar sevi, bet viņš aši nobēra- Tu esi Greisa, Džeisons māsa, jauniņā. Prieks iepazīties,- Lai gan Keslija nekad nebija pieminējusi, ka viņai ir brāļi vai māsas, un viņš bija pilnīgs pretstats Keslijai un Lūisai, kuras no manis vienmēr centās izdabūt pēc iespējas vairāk runāšanas, Regnons pat neļāva man sasveicināties. Man nepatika, pareizāk riebās cilvēki, kas visus pārtrauc, tomēr puisī bija koutkas, kas uzrunāja mani. Koutkas vilinošs. Pirms paguvu atjēgties Regnons jau vilka mani prom pa gaiteni. Arvien tālāk no iespējas sajust svaigu gaisu un izjust sev sejā vieglu, rudenīgu vēja brāzmu. Es saīgu.- Aizvedīšu tevi pie pārējiem. Viņi lika man tevi uzmeklēt, šie baigi uztraucās, ka šodien neizdzīvosi bez kāda no  vienības.- es gribēju pajautāt, kas pie [ necenzēts vārds] te notiek un kas ir vienība, bet viņš tikai bezrūpīgs pļāpāja,- Lūisai pirms stundām palika slikti un viņu aizveda pie māsiņas. Visu pirmo stundu visi baigi nervozē.- Mana sirds uz brīdi pamira. Lūsijai bija noticis koutkas slikts? Un neviens līdz pat šim brīdim viņai neko nebija teicis? Es sajutu uztraukumu vārāmies visā ķermenī. Sirds lecās kā negudra, vēders griezās otrādi draudēdams brokastu saturu izstumt no ķermeņa. Lūisa bija mana tuvākā draudzene, visu šo laiku kopš ierados šeit. Viņa bija pirmais cilvēks, kas mani pamanīja. Viņa bija mana pirmā īstā draudzene. Mēs nogriezāmies citā gaitenī un es beidzot manīju pazīsamas sejas. Aleksa, Džonatans, Keslija un pat Leo satraukti runāja un žestikulēja savā starpā. Viņu vidū es pamanīju arī nepazīstamas sejas. Nezināju ka šajā skolā mācās arī citi enģeļi. Džonatans pagrieza galvu uz mūsu pusi un panāca pretīm. Bez vārdiem viņš pavēra rokas apskāvienam un es priecīga apķēros viņam ap kaklu. Visa šī jezga jau tā mani mulsināja un tad vēl šis. Izskatījās ka liktenis mani nolēmis pārbaudīt pēc pilnas programmas. Es dzirdēju Džonatana čukstus pie auss:- Kuš, kuš, gan jau viss būs labi. Zinu, ka tas ir par daudz, bet tu to izturēsi. Tu esi stipra. Es zinu!Visi to zin! Kuš, kuš, neraudi,- es pat nebiju pamanījusi ka raudu. Atlaidu viņu un noslauciju asaras no acīm. Viņam bija taisnība. Es esmu stipra, es to varu. Tikpat negaidīti pienāca mana kārta kādu mierināt, jo mani cieši apkampa Keslijas rokas. Viņas tumšais matu ērkulis izskatījās izpluinīts, nekārtīgs. Viņa, paslēpusi seju manā plecā, klusi šņukstēja. Tā bija taisnība, lai cik ļoti es biju pieķērusies Lūisai, Keslija un viņa bija labākās draudzenes kopš dzimšanas. Gluži kā māsas. Salīdzinājumā ar Džonatana mierinājuma runu mana runa bija briesmīga. Es tikai čukstēju" Viss būs labi,viss nokārtosies." Kad beidzot viņa mani atlaida noskanēja zvans uz stundu. Redzot kā pārējie to ignorē, tā it kā tā nemaz nebūtu es pateicīgi sekoju viņu piemēram. Fizika bija pēdējā lieta ko man tagad vajadzēja.
   Bariņš mums apkārt pašlaik pārrunāja laikapstākļus. Bija neticami silts pat oktobrim. Tad es pamanīju uz Regnona plaukstas locītavas tādu pašu tetovējumu, kā uz Džonatana rokas vakarā pirms ballītes. Džonatans stāvēja man kreisajā pusē un tetovējums bija labi pamanāms. Tas rēgojās uz viņa kreisās plaukstas locītavas spoži melns. Gluži kā iededzināts. Es atcerējos enģeļu vēstures grāmatas ievadu. Tur bija koutkas teikts par enģeļa zīmi, kas tiek iededzināta. Džonatans mani vēroja. Laikam es pārāk uzkrītoši blenzu. Mūsu skatieni sastapās un es jautājoši pacēlu uzacis.- Tā ir enģeļa zīme?- es čukstus jautāju. Lai gan ievēroju piesardzību, visi bija dzirdējuši manu jautājumu.- Jā, tas ir eņģeļa zīmogs.- Regnors sacīja.
- Neuztraucies,- Aleksa iesmējās,- Iededzināja ar mīlestību!-  Visi neviļus iesmējās.
- Un kā tad tev veicas ar obligāto enģeļu literatūru?- Leo nikni iejaucās. Tā meiča reāli bija uzēdusies uz manis.
- Neesmu tikusi tālāk par vēstures ievadu,- jutu kā nosarkstu.
- Slikta klausītāja un slinka lasītāja. Tu esi ciets riekstiņš- Aleksa atkal izsauca visos smieklu lēkmi. Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju man viņa šķita nopietnības kalngals. Tomēr tā nepavisam nebija taisnība.
   Tajā brīdī atvērās medmāsas kabineta durvis. Pa tām izsoļoja vienmēr smaidīga Lūisa ar medmāsiņu. Viņa izskatījās vecumā ap 40-45 gadiem, ar tumšā ķiršu krāsā nokrāsotiem matiem līdz pieciem un milzīgām tumšām brillēm. Viņa atgādināja cilvēkam līdzīgu mušu.
- Lūisai jādodas mājās. Viņa stipri sasitusi galvu un viņai jaatpūšas. Un ,jūs visi ,tiš,prom uz stundām! Tagad! -  vecā sieviete paskaidroja. Mēs gandrīz skriešus pazudām no gaiteņa. Paldies Dievam! Nākošā stunda bija sports.

***

   Lūisas māja no ārpuses izskatījās diezgan moderna. Jau pa gabalu tā mirdzēja meža biezoknī koši sārta, gluži kā asinis. Mājai bija dīvaina forma- it kā kāds spēlējoties ar asinsarkaniem klucīšiem būtu tos salicis dīvainā, ļodzīgā tornītī. Tomēr māja ,ar tās milzīgajiem logiem un sterili baltajiem aizkariem, kas aizsedza logus un izcēla sarkano krāsu, izskatījās stabila. Kā jau māsiņa teica, Lūisa smaidīdama devās mājās un mēs apsolījām viņu vēlāk apciemot. Un te nu mēs bijām! Pirms mēs iegājām Džonatans mani pavilka maliņā.- Ir dažas lietas, kas tev jāzina. Lūisas tēvam ir fobija no saules gaismas. Nē, viņš nav vampīrs. Tādi vispār nepastāv. Vismaz ne tādā formā un nosaukumā. Viņas māte ir fūrija. Uzmanīgi ar izteicieniem! Aleksa jau iekrita, un paskat tik, viņa te ir ļoti nevēlama viešņa,- Džonatans mani atstāja ar šokā atkārtu žokli. Tikmēr Keslija jau bija pieklauvējusi un durvis vērās. Ailā parādījās tumšmataina pusmūža sieviete.- Jēziņ, jūs tomēr atnācāt. Un vēl pirms saulrieta. Kāds pārsteigums!- viņa sasita plaukstas,- Kur tad Aleksandra? Laikam palika mājās. Pareizi arī darīja. Neciešams skuķis! Un, kas tad mums par viešņām? Greisa, prieks tevi redzēt!- Kout es varētu teikt to pašu.- Tu viņu pazīsti?- Aiz muguras dzirdēju Regnona čukstu. Es pamāju. Visi apstulbuši skatījās man tieši virsū. Pat Džonatans izskatījās pārsteigts. Vai viņš tāds vispār mēdza būt?

***

   Teiksim tā, Lūisas māte bija cilvēks ar kuru ir patīkami iedzert tēju. Bet tikai dzert, nekādu sarunu, tikai klusums un tēja. Ideālais savienojums. Fūrijas Velksas ( jā, tāds ir viņas vārds.nejautājiet man ko lietoja viņas vecāki, bet tagad tas vārds mani tik ļoti neuztrauc kā agrāk, saprotat taču, visa tā eņģeļu padarīšana) māja bija tumšs miera templis. Logi aizsegti ar baltajiem aizkariem, gaiteņos un istabās uz zemes izmētēti milzīgi,krāsaini spilveni. Tie aizvietoja dīvānus un krēslus, kurus te nemanīja. Lūisas istaba sastāvēja no koši zilām sienām ar pāris abstraktām gleznām, spilveniem un milzonīgas gultas ar baldahīnu.
- Tātad sanāk, ka Fūrija bija tava psihoterapeite kad tu bērnībā jūdzies nost?- Regnons mēģināja radīt kopsavilkumu par manu nupat izstāstīto stāstu un es piekrītoši pašmāju,- Tad nu gan tev tas laiks ir bijis atklājumiem un piedzīvojumiem pilns, ja?-
- Kā tad.- es novilku un iedzēru vēlvienu malku tējas.Regnons novēlās uz muguras un ņirdza.
- Regnon,- Džonatans viņu apsauca,- Pirmkārt tas nav pieklājīgi, otrkārt, Greisa nejūdzās nost, bet gan redzēja vairāk nekā cilvēki, apmēram tikpat cik mēs. Un izskatās ka laika gaitā tu šo spēju esi nomākusi. Un tomēr, mēs šeit atnācām apraudzīt mūsu slimnieci.- Džonatans piecēlās no spilvena un apsēdās blakus Lūisai. Viņa patiešām neizskatījās labi. Bālāka nekā jebkad biju viņu redzējusi, mati izspūruši rēgojās uz visām pusēm. Ja es nesēdētu tik tuvu gultai, bet koutkur pie pārējiem otrā telpas pusē, es visticamāk nedzirdētu Džonatana čukstu:- Man nevajadzēja pieļaut, lai tas tev uzbrūk. Tas varēja tevi nobeigt,- Es pacēlu galvu no krūzītes un mūsu skatieni sastapās." Vai tad viņa tikai nesasita galvu pret tribīnēm?" Es domās viņam jautāju. Es mācēju citiem pavēstīt savas domas tomēr vēl nespēju no citiem tās nolasīt. Lūisas kājgalī guļošais sfinksu šķirnes kaķis vārdā Peonīms piecēlās un slaidā lēcienā ielēca man klēpī. Par viņu pašu gan nevarēja teikt ko tādu- kaķis bija nopieti apvēlies, bet izskatījās ka saimniekus tas neuztrauc.Regnons tai brīdī iesaucās:- Lūk, Greisai tiko salūza abas kājas! Tonna viņai uzleca virsū!-
- Rego, pieveries!- Keslija viņam iebikstīja plecā.
-Kas ir? Tā ir resnākā sfinksa ko jebkad esmu redzējis. Un diemžēl arī vienīgā resnā sfinksa ko esmu redzējis.- visi ( pat Fūrija) izplūda smieklos. Džonatans atkrita atpakaļ uz spilvena man pa kreisi un satvēris manu plaukstas locītavu viegli paspieda. Tad bez skaņas viņš izveidoja vārdu ATSLĀBINIES. Tad es sadzirdēju viņa balsi savā galvā. Tā skanēja brīvi un tukši itkā viņš vārdus pasacītu milzīgā, akustiskā zālē.- Greisa, ir tik daudz ko es gribu tev vēl iemācīt!

Sveikiņi,paldiesiņš, kā lasāt manu stāstiņu!Gribu atvainoties par visām trakajām gramatikas kļūdām ko pieļauju, lūdzu piedodiet, es parasti pēc uzrakstīšanas nepārlasu nodaļu. Es ceru ka kļūdu dēļ jums nav grūti lasīt, un centīšos tās nepieļaut tik lielā skaitā! Paldies par sapratni un neaizmirstiet nospiest zvaigznīti, ja jums patika!😘