Lācīšu kolekcija

Sešpadsmitā nodaļa

   -Bet es joprojām nesaprotu vienu,- Džeisons nemierīgi soļoja šurpu un turpu pa šauro, mantām un loriņiem piekrauto istabu. Aleksas un Džonatana māja patiešām bija liela, silta un omulīga. Tā atradās Lācīšu līča kreisajā pusē, pa daļai ieslēpusies kokos. No ārpuses māja izskatījās moderna, bet iekšpusē valdīja pieticība un mājīgums.  Man māja patiešām patika un jāatzīst ka tā man liekas līdzīga mūsu vecajai mājai.
- Džeis, kas atkal? Mēs visu jau izrunājām.-Aleksa nopūtās.Es sekoju viņas piemēram. Tajā brīdī kāds aplika roku man ap pleciem. Es strauji pagriezu galvu un sastapos ar tirkīzzilu skatienu. Skaistu skatienu...fui, Greisa, par ko tu domā! Tirkīzzilo acu īpašnieks pāris sekunžu laikā bija netikai atgriezies mājās, bet arī pārģērbies un no savas izstabas atlidojis man blakus. Vai vārdu "atlidot" šajā gadījumā bija pareizi lietot? Vienalga, es salecos. Burtiski tikko es redzēju Džonatanu pagalmā aiz loga sarunājamies ar kādu viņa vecuma puisi, kuru,šķiet, biju redzējusi arī skolā. Un tagad viņš ir te. Redzot manu reakciju viņš iesmējās. Tie bija dzidri, skaisti smiekli...pag, atkal? Greisa, pievaldi domas!
-Redziet,- viņš uzrunāja visus pārējos, -Greisa jau sāk pagurt gan no jūsu pļāpāšanas, gan no lāsta. Jo ilgāk mēs spriedīsim ko darīt,jo mazākas ir izredzes viņu izārstēt,- Džonatans to pateica tik nopietni, ka visiem nācās, gribot negribot, piekrist. Un es pat aizdomājos ko patiesībā varētu nozīmēt vārdi "neizārstēt viņu". Tomēr visas drūmās domas aizzibēja no prāta brīdī, kad Džonatans man uzsmaidīja. Klusums izstabā ilga pat neveikli ilgi, līdz Aleksa nolēma, ka mums jādodas pie Lūisas, lai noskaidrotu visu lietas būtību. Koutkas sirdī nelabi dūrās un kliedza, ka nevajag turp doties, bet Džonatans ieminējās, ka mēs varētu iebraukt kādā kafejnīcā ieturēt nelielu launagu, un mans kunģis pateicīgi nomurmināja skaļu "paldies", kas, dīvainā kārtā, visus uzjautrināja.

***

  Kafejnīcā mums pievienojās Regnons. To kā viņš parādījās es gan neatceros. Es tajā brīdī ēdu. Patiesībā dīvaini, jo tāda īsta apetīte man nav bijusi jau ļoti sen. Tomēr visi tikai jautri čaloja par pilnīgi nesvarīgām lietām. Bet, kad es bez īpašas kautrības lopsēju iekšā pēdējās saldējuma paliekas nelielajā stikla trauciņā, es pamanīju noraizējušos Džonatana skatienu, pievērstu man. Mūsu skatieni sastapās un es jautājoši pacēlu uzacis, lai pašsaprotamais jautājums nebūtu jājautā skaļi. Puiša sejā iezagās kārtējais smīniņš, tomēr nopietnība no acīm nepazuda. Galvā atskanēja viņa balss, kura pauda dīvaina rakstura ziņojumu- viņam pat ļoti neraksturīgu: -Kāmis!- Tātad es viņam liekos smieklīga! Pagaidi tikai, es vēl paspēšu tev atriebties! Es tēloti uzmetu lūpu un iebāzu mutē vēlvienu karoti pakusušā, šokolādes mērces un saldējuma maisījuma. Pēc pāris karotēm man ar nožēlu nācās secināt, ka biju izrijusi visu savu saldo. Atgāzos krēslā un nopētiju draugus- Aleksa visaktīvāk vīteroja par visstulbākajām tēmām qr patiesu intresi un visi klausijās viņas sakāmajā, turpretī Džonatans sēdēja savā krēslā pavisam taisni un stalti un...joprojām vēroja mani. -Laiks otrajam desertam?- pamanijis manu nu jau tukšo trauciņu, viņš klusi jautāja. Man, ja godīgi, nebija ne jausmas kur manā parasti tik mazajā kunģī atrodas vēl kāda brīva vietiņa ēdienam, bet tik un  tā es pamāju ar galvu. Tieši pie tukšā blakus galdiņa slaistījās kāda oficiante, nevīžīgi saburzītā formas tērpā, bet Džonatans mani aiz rokas uzstiepa kājās un aizvilka līdz letei, otrā kafejnīcas galā. Šoreiz es lēmu par labu apetītlīgi izrotātai siera kūkai, bet Džonatans sev pasūtija kafiju. Kamēr tā gatavojās, puisis pieliecās man pie auss un čukstēja:- Ņem, negribēju lai citi to pamana. Tas tevi pasargās no vēl citu lāstu, burvestību vai maģisku rituālu iedarbības. Vispār, vari to paturēt. Ikdienā noderēs!- Es apstulbusi aplūkoju lietiņu manā plaukstā- tā bija  ļoti skaista ķēdīte ar tumši sārta akmens kuloniņu. Tikai rūpīgi pētot, varēja pamanīt nelielās, seniem burtiem līdzīgās, iegravētās zīmes. Es klusi nomurmināju paldies, jo kareklis patiešām bija skaists un pēc Džonatana teiktā arī kautkam noderīgs. Ideāli! Tikmēr puisis jau bija paķēris pasūtijumus un ceļoja uz mūsu galdiņa pusi. Es aši apliku ķēdīti ap kaklu, noslēpjot akmeni zem t-krekla.
   Pēctam es ne vārda par to nebilsdama notiesāju savu kūku, šoreiz cenšoties iesaistīties kopējā sarunā. Kad Aleksa apjauta , ka esam kafejnīcā gandrīz divas stundas viņa skaļi paziņoja:-Nu tā, dosimies pie tā burvja un izārstēsim mūsu Greisiju no lielā, ļaunā lāsta!- Uz galda rēgojās arī dažas vienkārša izskata glāzes, un dažās no tām vēl bija redzami dzintara krāsas dzēriena pārpalikumi. Pēc Aleksas ļodzīgās valodas un gaitas un no Džonatana nopūtas nojautu, ka Aleksa grasās darīt patiešām visu, bet ne jau pozitīvā ziņā. Kurš gan zin, kā beigsies šī naksniņa...