Lācīšu kolekcija

Septītā nodaļa

   Pēc kautiņa visi diezgan ātri izklīda. Redzēju kā Ruens pieskrien pie brāļa un palīdz piecelties. Džeisons neizskatījās pārāk labi. Viņa seja bija pamatīgi sista un viņš sākumā knapi turējās kājās. Kamēr es blenzu uz abiem brāļiem pie manis pienāca Kristians.
-Sadevu tam idiotam pēc nopelniem!-viņš iesmējās  un uzsita man uz pleca.
Es patiešām saskaitos.
-Zini, tas idiots ir mans brālis.-es veltiju viņam niknu skatienu.
-Aa, -viņš pasmaidija vēl platāk-tad man tevis žēl. Tev nav paveicies ar ģimeni.
   Es vienkārši paspraucos viņam garām un neatskatīdamās devos pie brāļa.
-Tev viss labi?-es jautāju. Zinu, tas bija visai stulbs jautājums, jo pa gabalu varēja redzēt ka Džeisons kāvies.
-Ir normiņā, māšuk.-viņš pasmaidija. Gribēju pajautāt kāpēc īsti viņi kāvās, bet negribēju par to runāt kad blakus ir Ruens. Nez kāpēc negribēju viņam uzticēties. Un tomēr nesapratu, kāpēc viņiem būtu jākaujas manis dēļ. Un tie ,,savējie,, un ,,tavējie,, likās savādi.
Pēkšņi Ruens ierunājās:
-Greis, tev nevajadzētu iet pie saviem labajiem draugiem?-
-Kā tas bija jāsaprot?-es saraucu uzacis.
-Nu, kautiņa laikā tu viņus ļoti atbalstiji.-
-Ruen, beidz. Un Greisa tev patiešām jāiet. Drīz sāksies stunda. Tu jau nokavēji pusdienas. Tiekamies mājās, māšuk. Atā!-Džeisons teica un es viņam paklausiju.
   Es atradu draugus nākam ārā no ēdnīcas.
-Kur tad tu tā?-Keslija uzsita uz pleca-Tu nekad nekavē pusdienas.- Lūisa man blakus izplūda smieklos. Es paraudzījos apkārt-Keslija un Lūisa nāca man blakus, bet aiz muguras sekoja Kristians, viņa māsa Sjū un Leo. Leo bija Kristiana meitene, viņa bija gadu vecāka par mani ar melniem matiem un tikpat zaļām acīm kā Keslijai.
-Es tikai biju aizgājusi līdz brālim.-es pasmaidiju.
-Tavi brāļi mācās šeit?-Sjū satraukti jautāja.
-Jā, abi-es novilku.
-Un vispār,-Kristians skaļi ierunājās,-Tieši viņas brālis bija tas idiots kuru es pirmīt piesitu.-
-Jā, tas idiots bija mans brālis. Džeisons.-es pagriezos pret viņiem un turpināju iet atmuguriski.Kristians nobālēja un Sjū acīs sariesās asaras.
-Tūlīt būs zvans. Mums jāpasteidzas.-Leo iztraucēja klusumu mūsu vidū. Tad mēs sadalijāmies un devāmies uz stundām.
Vēlāk, mājās.
   Pēc vakariņām es uzreiz uzskrēju uz Džeisona istabu. Es pieklauvēju.
-Greisa es zinu ka tā esi tu. Ko tu gribi?-Džeisons jautāja.
-Gribu parunāt par šodienu.-es teicu.
-Par šodienu? Labi ienāc!-es atvēru durvis un veikli ienācu istabā. Džeisons gulēja dīvānā un sarakstījās.
-Nu, ko tu gribi runāt?-pēc brīža viņš izslēdza telefonu un pievērsās man.
-Par ko jūs īsti šodien kāvāties ar Kristianu?-es apsēdos un gaidīju atbildi.
-Nu...mēs netīšām tur saskrējāmies un viņš gribēja man sadot par to ka toreiz pametu Sjūzenu. Nekas traks jau nebija. Bišķiņ pavicinājām dūres un viss.-viņš meloja.
-Labs stāstiņš!-es sarkastiski aplaudēju.
-Tas nav stāstiņš, bet īstenība.-Džeisons atkal meloja. Viņš nu gan ir slikts melis!
- Dīvaini gan,-es pasmīnēju-kad es runāju ar Kristianu viņš teica ka pat nezināja ka tas esi tu.-
-Viņš tikai meloja.-Džeisons sāka stresot.
-Un ko nozīmēja vārdi,, Viņa ir mana māsa, nevis viena no ,,tavējiem,,-es pasmaidiju platāk. Džeisons samulsa. Nu?Iekriti brālīt?
-Greisa,...-viņš nopūtās.
-Tas bija par mani, vai ne?-es jautāju. Džeisons pamāja ar galvu.
-Nu, un tālāk?-es ziņkārīgi paskatījos viņa acīs.
-Ko tu vēl gribi no manis?!-Džeisons sadusmojās.
-Nu, pēc tam kad tu to pateici, viņš tevi aizmeta vairākus metrus tālāk. Ja?-
-Jā.-
- Tu laikam tajā brīdī pazaudēji svaru un kļuvi viegls kā pūciņa.-
-Greis, es tev to nemāku paskaidrot. Tā ir maģija, un maģija ir bīstama. Skaidrs? Tagad piedod, man jāiet. Sarunāju randiņu šovakar.-viņš piecēlās un vienkārši aizgāja atstādams mani vienu istabā. Es vēl kādu laiku sēdēju istabā un domāju. Maģija? Viņš teica maģija. Tā nevar būt īsta, bet...cita izskaidrojuma pagaidām nav. Manas domas pārtrauca telefons. Tas ievibrējās un displejā parādījās Kristiana bilde. Ko viņš no manis gribēja?
-Jā?-es pacēlu.
-Čau Greis, negribi iznākt ārā patusēt?-Kristians jautāja.Nezināju ko atbildēt.
-Neuztraucies, mājās būsim ap pusnakti.- fonā dzirdēju Keslijas smieklus un Lūisas balsi. Nezināju ko atbildēt.
- Nāksi?- viņš nepacietīgi jautāja.