Lācīšu kolekcija

Pirmā nodaļa

Es pamostos no skaļa trokšņa virtuvē.Ielūkojos pulkstenī- tikai pusseši. Nav vērts celties. Gan jau troksnis apklusīs. Es uzvelku segu pāri galvai un cenšos aizmigt. Tomēr troksnis nerimstas un manī klusi aug dusmas. Dzīvot mājā kopā ar ģimeni nemaz neizklausās traki, vai ne? Tomēr ja tev ir trīs jaunākās māsas, viens mazāks un divi vecāki brāļi, tas var izrādīties krietni vien grūtāk. Nesaprotu, kā mamma un tētis to spēj paciest. Laikam jau viņi mūs visus pārāk stipri mīl. Tikai tāpēc piecieš visus lielākos un mazākos nedarbus.
   Tad nu es nometu segu nost no kājām, un uz brīdi vēl aizvēru plakstiņus, cerībā ka troksnis apklusīs. Tomēr nekas nemainās. No virtuves tikai plūst daudzo šķindošo un plīstošo trauku skaņas. Es lēni pieraušos kājās un neveikli steberēju uz durvju pusi. Es izeju gaitenī un tad brīdī sastingstu- dīvaini, parasti visa māja pielec kājās, kad koutkas nošķind, bet tagad viss kluss. Es klusi ielavos virtuvē. Bet protams nekas traks nav noticis- mazā Lindija tikai atkal šķaida traukus. Viņa ir traki aizrāvusies ar pavārmākslu, tāpēc bieži iezogas virtuvē lai koutko pagatavotu. Tomēr viņa vēl nemāk gatavot, tādēļ parasti, viņas centieni beidzas ar vilšanos un sadusmotu mammu. Lai nu kā, mana trauksme var tikt atcelta. Nav noticis nekas ļauns vai šausmīgs.
,,Lindij, ko tu atkal dari!" es neapmierināti iesaucos. Cenšos attēlot mammu kad viņa ir dusmīga, bet dzirdu ka man īpaši nesanāk. Arī Lindija tikai uzmet ašu skatienu, ieķiķinās un turpina savus nedarbus. Viņa pieiet pie viena skapīša un izņem no tā kaķu barību. Galvā skan trauksmes signāls, kurš liek skriet un atņemt māsai paciņu ar kaķu barību, bet nez kāpēc es vienkārši stāvu kā stabs. Kas mani bremzē, nesaprotu pati, bet kājas vienkārši ir kā sastingušas. Tikmēr Lindija atver paciņu un ieber pusi no tās satura bļodā kur jau sajaukti dažādi citi, ēdienam nevajadzīgi priekšmeti. Māsa tur iebērusi paciņu ar cepumiem( par skādi manus mīļākos), ielējusi ūdeni, laikam nedaudz ziepju, jo bļodā redzamu burbuļi, nedaudz auzu pārslu un miltus. Taisnība milti nonākuši ne tikai bļodā- tie izbēti gan uz grīdas, gan pielipuši pie sienām. Tāpat arī šķidrās ziepes. Tikmēr māsa paķērusi lielu karoti, maisa bļodas saturu. Kad attopos, virtuvē ieskrien mamma.
,,Kas tad te notiek? "Viņa saka iespiedusi rokas sānos. Neko neteikdama es izlavierēju starp dažādu saplēsti un daļēji vesalu priekšmetu paliekām un izņem Lindijai no rokām bļodu. Tā smird vienkārši briesmīgi.Lindija sāk raudāt. Dīvaini ka mamma neko nedara, tikai vēro mūs.
,,Nē, Lindij. To nevar." es aizrādu. Tomēr māsa raud tikai skaļāk.
,,Labi, Greisa, ej."mamma no mugurpuses uzsauc,, Tālāk es tikšu galā. Tev jaizguļas. "