Lācīšu kolekcija

Piecpadsmitā nodaļa

  Džeisons patiešām atgriezās nedēļas nogalē. Svētdienā, tas ir šodien, bija plānotas vakariņas uz kurām uzlūgs visu Sjū un Kristiana ģimeni. Tomēr diena nepavisam nebija pozitīva. Jā, jā, es biju nosolijusies nekļūt galīgi negatīva un īgna, bet es tam atmetu ar roku jau laikam trešdien. Vannasistabas spogulis vienmēr ir bijis mans draugs jo dīvainā kārtā tas mani vienmēr parāda skaistāku nekā esmu patiesībā. Vai arī problēma ir tas ka nevienam citam nepatīk mans stils, tādēļ cilvēki steidzas to kritizēt. Tomēr šorīt viss ir savādāk. Mans izskats mani pārsteidz. Izspūruši mati ( kā jau vienmēr), īgna, neizgulējusies seja ( kā jau vienmēr), nedaudz saburzītā un noķēpātā pidžamma (kā jau vienmēr), koši sārtas lūpas ( es pārbaudīju, tur nav lūpukrāsas, tās vienkārši ir košas pašas no sevis), koši sarkanas acu zīlītes ( tas taču nav normāli vai ne?) un visbeidzot koši melns, dīvainas formas tetovējums tieši uz atslēgkaula ( mamma man nekad nav ļāvusi tetovēties un to es arī pagaidām nedaru, bet tas nenāk nost ne ar ūdeni vai ziepēm, tākā tas ir nenormāli labi uzzīmēts vai arī īsts, un es sliecos uz otro variantu). Vienīgais jautājums, kas tas ir un kā un kāpēc tur uzradies? Uz ballītēm es kādu labu laiciņu atteikšos doties, un pagājušonakt es nekur neesmu bijusi. Arī pa dienu ne. Neko daudz nepiedomājot izvilku savu " mājas uniformu"- sarkanīgu, pabalojušu lencīšu topiņu un melnus legingus.
   Man noejot lejā visi jau sēdēja pie galda. Džeisons priecīgi čaloja par pārgājienu, mamma kārtoja pankūku kalnus galda vidū. Visa šī nedēļa man nebija  diezko piedzīvojumu pilna. Džeisona, Sjū un Kristiana nebija. Lūisai arī jāguļ mājās vēl nedēļu.Džonatans un Aleksa skolā nav pārāk runātīgi vai draudzīgi, Regnons un Keslija kopsummā ir venīgie saulstariņi, bet Keslija šonedēļ ir nervu kamols tāpēc katra saruna pārvēršas itkā" aizvainojošā" strīdā. Leo nav vērts pat pieminēt, viņa ar mani nerunā vispār. Mājās es pārsvarā lasu Džonatana iedotās grāmatas vai daru kout ko kopā ar mammu. Viņa man pastāsta daudz par eņģeļu pasauli, demonstrē staigāšanu pa tukšu gaisu un māca nolasīt citu domas. Tas ir pat salīdzinoši interesanti. Es vēl nespēju vienkārši ieiet jebkurā prātā un atrast man vajadzīgo, bet ja kāds man ko vēlas pavēstīt es to varu dzirdēt un nolasīt. Zinu ka tas ir maz, bet es tāpat jūtos lepna. Rego man stāstija, ka citi eņģeļi progresē daudz straujāk nekā es, bet nezinu kāpēc tas mani nesatrauc. Es biju iekārtojusies un jau sākusi ēst kad Džeisona čalas apklusa. Es pacēlu galvu. Mūsu skatieni sastapās un viņš ar baļpilnu skatienu mani nopētija. Viņš mani saķēra aiz rokas un izvilka laukā. Mamma mums sekoja. Zālājs vēl bija rasas klāts, rīts bija diezgan vēss, bet manī briestošo baiļu kamols neļāva to manīt.
- Greisa tu esi tetovējusies?- mamma iesāka. Es mēmi papurināju galvu.
- Nemelo, es zinu kad tu melo. Kāpēc? Es tev to neļāvu! Kā tu...
- Mamm, tas nav tetovējums,-Džeisons viņu pārtrauca,- tā ir dēmoniku zīme. Tāpat kā sarkanās acis un lūpas. Kāds viņai ir uzlicis lāstu. Greisa, tu mani dzirdi? Tu pagājušonakt koutkur gāji?-
-Protams ka ne!- es attraucu. Runāt bija grūti. Pat pārlieku grūti. Bet... ja man ir uzlikts lāsts, tad...es varbūt varētu būt dēmonika... nē, paga, nē, nevar būt. Lai uzliktu dēmoniku lāstu, burvim nepieciešamas milzonīgas spējas. Šajā apkārtnē tāda mēroga burvis ir tikai viens, bet tā kā viņam ir fobija no saules gaismas, tad...
-Greisa? Vai koutkas no tā tev bija jau vakar vakarā?- Džeisons nemierīgi soļoja uz vienu un otru pusi. Man bija bail. Izskatījās, kā mammai arī.
- Viss, mums tūlīt pat jādodas pie Džonatana.- Džeisons beigu beigās nolēma.
- Kāpēc?-  mamma jautāja. Redzēju bailes sajaucamies ar izmisumu viņas acīs.
- Tāpēc, ka tas ir dīvaini. Saprotat? Viņa taču nav iegājusi viņa teritorijā. Un no mājas viņš nav iznācis jau krietnu laiciņu.  Tātad jābūt kādam citam variantam.
- Vispār jau...- mamma iesāka un zīmīgi palūkojās man acīs.
-Kas? Greis, tu taču neesi bijusi Lūisas mājā, ne?- Džeisona tonis bija dusmīgs un skarbs. Ja godīgi man jau sāka šīs jaunās problēmas apnikt. Tomēr es saņēmos atbildēt:- Tu zini, kā Lūisai ir mājas režīms, mēs esam labas draudzenes un viņa neiebilda ja mēs atnāktu. Galu galā, Džonatans man neko tādu neteica.-Džeisons nolamājās. Laikam jau tam bija kāda saistība ar Lūisas tēvu.
-Labi,- Džeisons apstājās,- Mammu, tev jāiet atpakaļ iekšā, pārējie sāks uztraukties, bet tu, sekošu man. Mēs dodamies uz Lācīši līci. Man šķiet ka esi tur bijusi, ne?-Pēdējos vārdus brālis izrunāja ar vieglu smīnu un tas lika atmaigt maniem nerviem. Un patiesi, Lācīši līcī es jau biju bijusi.