Otrpus naktij

1

Patiesībā viss sākās gluži parasti.

Šis draugu pulciņš satikās ļoti sen bērnībā, kad Tesa ar brāli Džošu spēlējās smilšu kastē. Meitenei bija jau pieci gadi, sīkajam brālītim tikai trīs.

Tesa jutās lepna par sevi, Džošs reti tika atstāts tikai māsas pieskatīšanā, bet kad tā notika, meitene jutās liela un nopietna.

Todien abiem piepulcējās zēns Tomass, kuram bija seši gadi un viņa gadu jaunākais brālis Brendons. Abu ģimene tikko bija ievākusies blakus mājā.

Tajā teritorijā četrām mājām piederēja viens, liels pagalms, kuru no pārējās pasaules norobežoja gara, zaļa režģa sēta.

Tālākajā mājā mitinājās kāds gaužām nopietns, vientuļš mākslinieks. Pārsvarā vīrietis klaiņoja apkārt drausmīgi īgns, zem deguna purpinot ko līdzīgu: "vai man dieniņ, nodokļi aug, iedvesma plok". Bērniem patika onkuli Kobi (Džeikobs Kempa) parodizēt. Viņi mēdza staigāt apkārt un viebt sejiņas dīvainās grimasēs, citēt šos viedos tekstus. Diemžēl onkuļa sacītie vārdi bieži sagrozījās pavisam citos teikumos..

Citreiz vīrietis dāļāja bērniem konfektes un ļāva ienākt mājā apskatīt savus mākslasdarbus, ar nosacījumu, ka tie nekad nedosies augšstāvā. Mazajiem ļoti patika visa Kobes daiļrade, viņš zīmēja un gleznoja gan viegli, gan sarežģīti uztveramas lietas. Vēlāk, kad bērni paaugās, diskusijas par to, kas ir domāts gleznā krietni vien pārsniedza mierīgas sarunas decibelus.

Namā pie pagalma sētas piebraucamās puses mitinājās Tesas un Džoša ģimene. Bērni te dzīvoja jau kopš dzimšanas un citu vidi nemaz nepazina.

Glītā, nelielā mājiņā sētas stūrī mitinājās kāds jauns pāris, kas bija vēl pārāk zaļi, lai kontaktētos ar kaimiņiem.

Kopš Brendons un Tomass sāka spēlēties ar Tesu un viņas brālīti, bērni kopā sāka vest debates par noslēpumainajiem iemītniekiem.

Kādu rītu Tesa atskrēja gluži aizelsusies.

"Es uzzināju! Es tiešām, tiešām zinu, kas notiek ar tanti Jūliju!" Visi saskrēja meitenei apkārt. Jā, būt uzmanības epicentrā Tesai patika. Kopš viņas ikdiena sāka saistīties ar zēnu pulciņu, viņa jutās kā princese un noteicēja. Tiesa gan zēni viņu ātri nolika pie vietas, iemācīja spļaut, svilpot un pat kauties..

Kādu brìdi viņa klusēja, bet Tomass tūlīt noteica: "Tesa, nevelc garumā, savādāk ieķipināšu tev matos košļeni, un to tu varēsi ķeksēt ārā līdz veca paliksi!" Ar šādiem draudiem skuķei pietika.

"Tante Jūlija nav apēdusi arbūzu, viņai vēderā ir bēbītis!" Meitene izspēra, un sajutās nu drausmīgi gandarīta. Pārsteigtās sejas un izsaucieni bija labākā dāvana ko viņas pašapziņa varēja saņemt.

Pēc četriem mēnešiem piedzima Īda, meitenīte tika nosaukta par godu vecmāmiņai, mammas mammai, kura dzīvoja Somijā.

Bērni sekoja līdzi Īdas pieaugšanai. Kaimiņi sāka rīkot kopīgas vakariņas, sadraudzējās un kļuva tuvi. Ko tur liegties, mazā meitene šķiet vienoja visus sētas iedzīvotājus. Pat Tesa uztvēra Īdu kā savu mazo māsīcu un topošo labāko draudzeni.

Tā aizsākās ilga un stipra draudzība starp trīs zēniem un divām meitenēm.