Otrpus naktij

3

Jaunieši vairījās doties uz Kobes māju. Viņiem bija neomolīgi un skumji.

Tomēr ņemot vērā to, ka Tesa, Tomass un Brendons bija atbraukuši tikai uz pāris dienām, galu galā visi sasparojās un spēra liktenīgos soļus pāri vecās mājas slieksnim.

"Viss kārtīgā nekārtībā kā jau parasti," vientuļš čuksts izlauzās no Džoša mutes. Te patiešām joprojām valdīja māksliniecisks haoss, kas bija omulīgs. Puisis smaidīja, te viņš bija uzturējies ilgi, turklāt ar Īdu. Šis fakts atmiņas padarīja patīkamas un piepildītas. Protams, Džošam pietrūka arī vecā Kobes, kurš mūžam ākstoties miedza aci un mudināja rīkoties, taču meitene, kas viņam patika nu jau četrus gadus bija tepat blakus.

Džošs ar skaudību būtu skatījies uz Brendonu, kurš bija mierinājis Īdu visu laiku pēc bērēm, bet apmierinājās. Viņš zināja, ka puisi mājās gaida skaista meitene un šunelis, Īdu Brendons uzskatīja par māsu.

Tesa piegāja pie grāmatplaukta un atkal sāka sevi jundīt uz asarām.

"Paskat Kobe saglabājis manu apsveikumu. Man bija kādi septiņi gadi." Jaunā meitene raudāja, jo riebās sev. Vajadzēja apciemot veco onkuli, vajadzēja piezvanīt! Jā.. Vajadzēja.

Jaunieši iztukšoja ledusskapi, kurā daži produkti jau sāka bojāties, un tad kopā apsēdās viesistabā.

"Man viņa tik ļoti pietrūkst." Īda bilda. Visi vārdi bija viņā pašā, meitene zināja, ka asaras nelaimei nepalīdzēs, tomēr tās nemanot sāka plūst pār viņas vaigiem. Īdas tēva vecāki bija gājuši bojā autokatastrofā, kad meitenei bija trīs gadi. Mammas vecāki dzīvoja Somijā, Kobe bija daļa viņas ģimenes.. Bet tā bija vien puse zaudējuma sāpju, Īdai mākslinieks bija tuvs ne tikai kā vectēvs, bet arī kā dvēseles radinieks, domu biedrs un draugs.

Džošs, kas bija braši turējies visas šīs dienas, ieraudzījis Īdas asaras piepeši salūza. Kas tāds ar viņu notika pirmo reizi. Ne tikai it kā viņš justu visas Īdas sāpes, bet arī piepeša apjausma pāršalca viņa prātu. Nav vairs tēvoča Kobes. Puisim bija kauns no savām asarām savos astoņpadsmit gados. Viņš nosarka un gribēja pazust mazs mazītiņš dziļi pazemē. Džošs novērsa skatienu un centās savaldīties.

Piepeši Īda, kas sēdēja viņam blakus apskāva puisi tik cieši un sirsnīgi kā nekad. Meitene, lai gan pateicīga, ka kāds viņu saprot, bija arī patīkami pārsteigta. Viņa bija domājusi, ka Džošam par dzīves sāpēm ir dziļi nospļauties, tajā trauslajā brīdī nokrita kāda vēsa maska.

Puisis paslēpās aiz Īdas matiem, un tā viņi kopā raudāja, mierinot un sāpinot otra elpu un jūtas. Mierinājums bija tas, ka viņi ir viens otram, ka kopā kaut kā abi atradīs izeju. Taču abiem sāpēja otra sāpīgie šņuksti, otra aizrautā elpa.

Tomass piecēlās un izgāja no viesistabas. Nē, viņš nespēja samierināties, viņš nespēja redzēt tādas sāpes draugu sejās. Pēkšņi puisis izjuta akūtu nepieciešamību pabūt vienatnē.

Nemanot Tomass sāka kāpt augšā pa trepēm.

Tesa, kas nevarēja noskatīties brāļa ciešanās sekoja mīļotajam, bet Brendons nostājās pie viesistabas loga.

Īda šņukstēja, taču piepeši, kad izdzirda trepju čīkstoņu, gandrīz paģība. Tajā īsajā brīdī pirms atskanēja viņas spalgais brīdinājuma kliedziens, pirms viņa atraisījas no drauga skavām un sprintā metās uz kāpņu pusi, Tomass atvēra durvis, kas atradās augšstāvā.

Meitenes sirds pamira.

No istabas durvīm izspraucās taustekļiem līdzīgs melns plīvurs. Sākumā tas apsedza Tomasu, tad Tesu, kas mina uz papēžiem, Īdu, kas jau skrēja augšup pa kāpnēm, Džošu, kurš nesapratnē vēl sēdēja uz dīvāna un visbeidzot Brendonu, kas joprojām vērās ārā pa logu.

Tomass nezināja ko bija izlaidis ārā, neviens no viņiem to pat nenojauta.

Uz kādu brīdi visi baiļu apjukumā sastinga, taču pēc brīža atsāka elpot. Pa lielam nekas nebija mainījies.

Īdas sirds atsāka sisties vienmērīgi, tomēr viņa tāpat satraukumā uzkliedza draugam: "Taisi ciet durvis, idiots tāds!"

Meitene zināja, ka nekas labs nav gaidāms.