Otrpus naktij

Pārdomas

Kopš savādā atgadījuma onkuļa Kobes mājā bija pagājušas jau pāris dienas, taču Īda nespēja nomierināties.

"Mīļā, augšā tu nedrīksti iet."

"Bet kāpēc?"

"Pirms daudziem gadiem tur kaut ko ieslodzīja. Es nezinu, kas tieši tas ir, bet tas ir ārkārtīgi bīstami. Neraizējies, Īdiņ, kamēr vien durvis ir ciet, mēs esam drošībā."

Tā bija Kobes pirmā atbilde, taču šogad Īda jautāja vēlreiz. Vēl tikai pirms pāris mēnešiem viņa sēdēja ar onkuli pie kamīna un runāja. Džošs todien bija pilsētā, tāpēc Īda bija viena.

"Kobe? Kas ir tur augšā?"

Kādu brīdi valdīja klusums, šķiet vecītis mēģināja izcīnīt kādu cīņu pats savā prātā.

"Labi, šķiet tu esi gana liela.. Augšā ir manas mātes māsas ķermenis un nolādētā dvēsele."

Īda iepleta acis.

"Koo?"

"Īdiņ, tu neesi te bijusi naktī.. Augšā kāds vienmēr staigā, citreiz gaudo, skrāpē durvis. Es arī tavā vietā neticētu, bet, manu meitenīt, tā patiešām ir."

"Kāpēc tur ir viņas dvēsele?"

"Ak.. Mana vecmamma.. Viņu sauca Belinda. Tā bija dižena sieviete, kas aizrāvās ar melnajām zintīm. Viņa bija ļoti apzinīga, taču nekad neiedomājās, ka kāds no bērniem ir redzējis viņu buramies.  Belindai bija septiņi bērni, un kādu dienu mazākā meitenīte- Marija nejauši atdarinot mammu palaida brīvībā sešus varenus garus, kas iemiesojās katrā no bērniem un Belindā. Tie izēda viņu dvēseles, un atstāja uz vietas mirušus, pēc tā gari iemiesojās mazā Marijas ķermenī, it kā dodot spēku."

"Vai viņu apturēja?"

"Jā. Viņu apturēja mana māte, tolaik meitenei bija piecpadsmit. Viņa atradās vistālāk virtuvē, tāpēc bija vienīgā, kura izglābās- bija septiņi cilvēki un seši gari. Belinda bija mācījusi viņai burt, tāpēc jau savos jaunajos gados pusaudze zināja, kas ir noticis. Lai kā arī mana māte nemīlētu Mariju, viņa zināja, ka māsa ir kļuvusi par garu apsēstu čaulu. Transformācija nebija notikusi pilnībā, tāpēc meitene piesauca Marijas dvēseli, un viņai izdevās viņu ieslodzīt istabā pirms gari atkal ņēma virsroku māsas ķermenī. Viņa noslēdza durvis tā, ka attaisīt tās var tikai no ārpuses, un neitralizēja katra gara spējas."

Īda jau bija bāla kā sniegs, bet nespēja nepajautāt.

"Kāds bija garu mērķis?"

"Baroties un iznīcināt. Tas ir viss kam gari bija domāti. Izsūkt dvēseli un piegādāt to īpašniekam. Ja saimnieks teiktu, ka pietiek gari apstātos, bet saimniekam nekad nebūs gana."

"Vai to var izbeigt?"

"Tikai tad, ja ieslogi visus garus, tātad būtībā, nē."