Otrpus naktij

Otrā

Tesa steidzās piemērīt kleitu. Viņa tikko bija aizvadījusi jautru nakti kopā ar draudzeni Melāniju, taču bija nedaudz aizgulējusies.

Meitenes prāts bija piesists ar prieku par gaidāmajām kāzām. Jau drīz! Jau pavisam drīz viņa būs Tesa Berijas kundze!

Viņa ieskrēja kāzu kleitu salonā, sasveicinājās ar administratori un devās uz konsultantes kabinetu.

Džūlija pasniedza Tesai baltu tērpa maisu un norādīja uz ģērbtuvi.

Kleita, kas izkrita no maisa bija pasakaina jau no brīža, kad audums pieskārās meitenes ādai.

Tesa to vilka lēni izbaudot katru zīdaino pieskārienu.

Viņa lēni ieslidināja rokas garajās likras piedurknēs, kas bija pilnībā apspīlētas, un tad nesteidzīgi aizvilka rāvējslēdzēju.

Kleita piegūla nevainojami. Tā bija domāta kā viņas īstā un vienīgā, un tieši tāda sajūta arī veidojās.

Tesa uzsmaidīja savam atspulgam, kastaņbrūnās, nepaklausīgās šķipsnas nedaudz aizsedza zaļgano skatienu, bet citādāk viss bija nevainojami.

Meitene pateicās konsultantei un jau skrēja prom. Grāmatvedes darbs uz pusslodzi nedeva atlaides pat ja bija sestdiena.

Šodien laiks skrēja vēja spārniem, katru reizi, kad gribējās pamest darbu Tesa atsauca atmiņā kleitu un nomierinājās.

Viņa nejauši bija aizstrādājusies, pulkstenis jau rādīja 21.37.

"Kā parasti pēdējā," jauniete nopūtās, piecēlās, izstaipījās un devās prom.

Viņai riebās palikt pēdējai, jo nācās izslēgt gaismu. Meitenei bija pretīgas bailes no tā ko viņa nevarēja redzēt, it kā tumsā slēptos ļaundaris.

Kāpjot lejā uz pirmo stāvu viņa pasmīkņāja pār savām bailēm, tās bija tik muļķīgas un nepamatotas.

Viss ofiss bija savādi kluss, kā izmiris.

Tesa ātri pieskrēja pie skapja savākt drēbes, lai ko kājas nes pamestu šo iestādi. Kopš bērnības viņu vajāja neliela paranoja, turklāt viņas iztēle strādāja lieliski. Pat ja te briesmu nebija, Tesai lieliski padevās sevi nobaidīt līdz ārprātam. Nekas tūlīt viņa būs ārā ielās pie cilvēkiem.

Skapis dīvaini raustījās. "Tikai caurvējš," Tesa mierināja sevi.

Meitene atvēra skapja durvis, un iekliedzās tik skaļi un spalgi kā nekad. Šķiet viņas ķermenis jau bija tam gatavs.

Skapī apātiski smaidot sēdēja melns radījums, tam bija baltas garenas acis, bez zīlītes, viena novietota horizontāli, otra vertikāli.

Tesa bailēs sāka kāpties atpakaļ un raudāt. Radījums pašķieba galvu uz sānu un pasmaidīja vēl platāk.

Meitene aizvēra acis un teica sev: "tu sapņo, un ja nē, tad tūlīt iziesi no ofisa un zvanīsi policijai. Viss būs labi."

Viņa atvēra acis un radījuma vairāk nekur nebija. Tesa bija redzējusi daudzas šausmu filmas, tāpēc pagrieza galvu, arī aiz muguras neuzradās melnais stāvs.

Vai viņa to būtu iztēlojusies?

Pirms steidzīgās iziešanas meitene uz brīdi ieskatījās spogulī. Tur atmirdzēja nevis viņas, bet spīdīgas, baltas acis. Tesa šausmās sastinga, radījuma smirdīgās ķetnas viņu aptina un žņaudza.

Galīga ņerga meitene arī nebija, Tesa spirinājās, sita un koda.. Kļūda.

Jaunietes rokas ieķipa melnajā masā tikai vēl dziļāk, ar to aplipa arī zobi. Šķiet tas bija gals..

Nākamajā brīdī radījums bez īpašas piepūles izvilka viņu cauri spogulim.