Otrpus naktij

2

Bērni pieauga, sāka skolas gaitas..

Mazā Īda tika sargāta no visa iespējamā, kā nekā mazākā bariņā.

Bērni visu svarīgāko darīja kopā. Ziemassvētki, Lieldienas, dzimšanas dienas..

Mācību gada laikā viņi tikās reti, bet tiklīdz pienāca pirmais jūnijs viņi nešķīrās ne uz brīdi.

Sākumā tās bija spēles kurās Brendons kļuva par meistaru Šifu, Tomass par pandu Po, Džošs par Dzērvi, Tesa par Tīģerieni, bet mazā Īda par Odzi. (Tika izmantoti multiaplikācijas filmas Kungfu panda motīvi).

Vēlāk tās bija pie klēpjdatora aizvadītas naktis skatoties mīļākos seriālus, apspriežot attiecības un radot jaunas tenkas.

Ik pa laikam draugi savārīja nepatikšanas, bet parasti atbildēja par tām visi kopā. Arī streba tās ārā kopīgi, mēģinot izdomāt risinājumu.

Kad Tesa, Brendons un Tomass izdomāja pamēģināt uzpīpot, Īda un Džošs vecākiem nebilda ne pušplēsta vārda. Arī, kad mazā Īda izsita logu viņu nepameta likteņa varā. Kad Brendons salauza roku, draugi izdomāja jaunas spēles, tādas lai zēns nejustos atstumts. Piemēru bija nesaskaitāmi daudz.

Parasti viss beidzās labi.. Parasti.

***

Tikko bija beigušās bēres. Tomass bija aplicis roku raudošās Tesas pleciem. Pabeidzot vidusskolu viņu attiecības vairāk nevarēja nosaukt par draudzīgām vien.

Īda čaloja ar Džošu un Brendonu, bet neatskanēja viņas ierastie, zvārgulīšiem līdzīgie smiekli.

Tik tikko mūžībā bija aizvadīts onkulis Kobe.

Tesai bija sajūta, ka līdz ar viņu ir mirusi bērnība. Tomass vispār nebija spējīgs samierināties ar jēdzienu "nāve". Viņa jaunajam, dzīvespriecīgajam un bezrūpīgajam prātam, kas tāds bija pārāk rūgts. Īdai un Džošam onkulis Kobe bija bijis lielisks sarunu biedrs. Viņš jauniešiem nekad neatteica, un nevienu reizi vien bija devies ar tiem garākos maršrutos un ekskursijās. Gluži kā vectēva vietā. Brendons tikai  ieraudzījis vecīti zārkā šķiet beidzot bija aptvēris notikušo. Puisis ne raudāja un neskuma, viņš zināja, ka onkulis sirga ar daudzām kaitēm, viņa prāts bija racionāls un uztvēra visu veselīgā veidā. Pašlaik viņš no sirds mierināja Īdu.

Tikai pēc pāris dienām atradās Kobes testaments, kurš atklāja, ka māju manto sētas jaunieši.

Džeikoba Rorija Kempas testaments

Nekas jau man daudz nav, tikai tas vecais būcenis. Bet varbūt jums, mīlīši, noderēs. Neļaujiet man satrunēt jūsu atmiņās kā manas vecās mājas dēļiem. Jūs esat vienīgie kam esmu rūpējis kopš aizsaulē devās mana māte un māsa. Kā zināt mana līgava aizbēga un bērnu man nav. Gods bija būt ar tādu lielisku kompāniju. Pazīstu ik vienu no jums jau kopš mazām dieniņām, un zinu, ka jūs sasniegsiet daudz. Nezinu vai pastāv tā aizsaule, bet ja būs iespēja ieslēgšu tur televizoru un vērošu kā jums klājās. Cerot, ka pūpēdis Kobe jums nebija pārāk ļoti apnicis atļaujos vēl bilst: "Adios amigos", jo mēs šķiramies kā draugi, nevis kā parasti kaimiņi.

P.s Tomass savāc vienā veselā to jēra dvēseli Tesu, man nepatīk sieviešu asaras. Un mazākie zēni, lai parūpējas par Īdiņu. Viņa mūžam man būs mazās princesītes vietā, pēdējā glezna, kas stāv uz galda ir veltīta viņai.

P.p.s Neejiet augšstāvā, lai ko arī jums tas prasītu. Tas nav tikai bērnu dienu šausmu stāsts.