Otrpus naktij

Virmo

Kādu brīdi telpā bija dzirdama vien pusaudžu elpa. Īda jutās tā it kā viņu mēģinātu pārliecināt, ka viss ir labi. Meitene pieliecās pie galda un satvēra plaukstā garu gaļas nazi. Viņa darīs visu ko spēs, lai atmaksātu briesmoņiem par draugu iespējamajām mokām.

Ritēja minūtes un nekas nenotika. Pašai to negribot Īdas muskuļi atslāba un viņa zaudēja modrību.

Tiklīdz tas notika no dīvāna apakšas sāka līst ārā neradījums ar oranžām acīm. Pirmais attapās Džošs, kurš uzrāva augšup kājas. Melnais stāvs uzslīdēja līdz dīvānam un apsēdās blakus meitenei. Tā galva apgriezās ap savu asi, un tad tas pilnībā vājprātīgi uzsmaidīja Īdai.

Tas gribēja pielikt savu roku meitenes kaklam, un laikam jau pusaudzi nožņaugt, taču tad tā acis iepletās divtik platas, jo tas ieraudzīja amuletus. Piepeši Īda atcerējās par nazi savā rokā un dūra radījumam acī.

Tas sāka kaukt ar tādu skaņu, kuru cilvēka auss nespēja paciest, it kā simtiem dunču slīdētu gar stiklu.. Abi jaunieši aizspieda ausis, taču acis turēja vaļā. No radījuma acu dobumiem sāka virmot oranža, smirdīga dūmaka, kas dedzināja elpvadu, taču jau pēc brīža tas beidzās.

Melnās miesas saļima uz zemes un pēc brīža izira kā nebijušas.

Gaisma atkal iedegās, bet viņi vēl nespēja runāt. Skats bija abus paralizējis.

Nākamajā vakarā tieši tā pat tika nogalināts briesmonis ar violetām acīm, kas nāca pēc Džoša.

Īdai sāka šķist, ka viņa ir nokļuvusi murgā, kas nekad nebeigsies. Viņa baidījās no nakts iestāšanās, meitene zināja- rīt briesmonis uzbruks Brendonam.