Otrpus naktij

Pirmais

Tomass un Tesa bija nesen ieradušies mājās. Vēl pat nedēļa nebija apkārt.

Tesa palika pa nakti pie draudzenes, un nākamajā rītā plānoja doties piemērīt kāzu kleitu. Tomass bija viens dzìvoklī.

Aptuveni līdz trjiem naktī puisis izmantoja izdevību, ka līgava nav mājās un spēlēja datorspēli Counter strike.

Pēc laiks tomēr vajadzēja izvēdināt galvu, spēle prasīja lielu koncentrēšanos.

Puisis izgāja uz balkona un aizšķīla cīgiņu, tās palīdzēja tikt galā ar stresu.

Arī vēsais gaiss palīdzēja ķermenim atžirgt no dienišķās apātijas.

Viņš lūkojās pilsētas ugunīs un piepeši atmiņā atkal atleca tas kā viņš atvēra tās sasodītās durvis.

Tomasu nepameta riebīga nojauta, ka kaut kas nav labi.

"Beidz! Tu jau esi pieaudzis! Beidz raustīties kā tāda skuķe!" Puisis savās domās brēca sev virsū.

Taču tad viņa bailes pēkšņi apstiprinājās.

Tomasam aiz muguras bija dzirdamas elsas. Viņš nevēlējās atskatīties.

Puisis pagrieza galvu, tur neviena nebija. Elsas skanēja no augšas.

Jaunietis pacēla skatienu un no bailēm viņa redzokļi iepletās. Uz balkona margām, kas atradās virs viņa sēdēja kāds tumšs stāvs. Tas sēdēja satupies, taču līdzsvaru turēja perfekti, pat nenolīgojoties. Tam bija sarkanas acis un šaura zīlīte.

Tomass sāka elpot ātrāk, taču bija baiļu paralizēts. Gribējās bēgt, kliegt, raudāt. Radījums pasmaidīja savu barbarisko smaidu atsedzot simtiem ilkņu, nākamajā brīdī tas leca un piezemējās blakus puisim.

Radījuma ķermenis, kas bija galvas tiesu garāks par Tomasu, kļuva par melnu masu, kas smirdēja pēc pelējuma. Tas ar saviem ļumīgajiem taustekļiem apvija puiša muti, lai viņš nespētu kliegt un tad ar spēcīgajām kājām pārspēra jaunieša augumu pāri margām.

Tomass lidoja lejā no piektā stāva, viņa mutē sūcās melna pūžņojoša masa, kuras dēļ viņš gribēja vemt. Puisim gar acīm pārskrēja visa dzīve, un pirms saskarties ar ietvi viņš atsauca atmiņā mīļās Tesas seju.

Trieciens nesekoja, viņš izlidoja cauri ietvei.