Tinder puiši

Atsūti pliknīšus!

  Pēc vairākiem mēnešiem, pavadītiem prātojot, vai šāda ir mīlestība vai tomēr tie ir tikai hormoni, Napaleona cienīgiem, taču sagrautiem personīgajiem plāniem un Jaungada balles, kas ilga trīs dienas, kuru laikā biju stresa dēļ uzņēmusi savā organismā tik daudz alkohola, ka tīri teorētiski man vajadzēja būt jau viņsaulē, mazajai idillei pienāca beigas. Bez puņķiem un asarām kā godīgi pilsoņi svēti apsolījām paši sev un viens otram, ka ziedojamies izglītībai, lai gan manā gadījumā tas noveda pie pilnīgi pretējām sekām, taču ne par to ir stāsts.

  "Piecpadsmitgadnieku krīze, dublis divi," nosmīkņāju, tukšojot kāda uz palodzes aizmirsto sarkanvīna pudeli. Bija nepieredzēti siltas janvāra beigas, viena čirkaina meitēna pilngadības svinības. Pa pārīšiem vai nedaudz lielākām cilvēku grupiņām visi bija noslēpušies pa kaktiem un sprieda katrs savu. Arī es vedu inteliģentu sarunu ar savu jau iepriekš apcerēto draudzeni (ne velti viņa sevi iesaukusi par Likteni) - jau trešo stundu sēdējām ārā pie galdiņa starp durvīm un virtuves logu un spriedelējām par to, cik nepareizi būvēts ir jubilārei uzdāvinātais bongs, cik sasodīti izskatīgs ir tovakar iepazītais Otto, līdz soli pa solim nonācām pie tēmas par seksuālajiem fetišiem. Ik pa brīdim man ap kaklu apķērās iereibušākā no viešņām un savas desmit minūtes mums klāstīja, cik ļoti viņai kairina sirsniņu un vēl kādu citu orgānu viņas skolasbiedrs no paralēlklases.

  Šajā disharmoniski mierpilnajā kņadā pie mums ieradās arī silta, pūkaina doma.

-Klausies, tev tas Agris, vai kā viņu, atsūtīja to simtnieciņu par tavu pēdu bildi? - es jautāju savai draudzenei, kas ar zibspuldzi vienā rokā un kūpošu cigareti otrā pa galdu meklēja izbirušas zaļas vērtslietiņas.

-Nē, krāns tāds. Bet es jau zināju, - viņa attrauca un kāri ievilka dūmu.

Es pasmējos un uz mirkli iegrimu atmiņās, netraucējot viņai meklējumos, līdz manā prātā kā dzirkstele uzplaiksnīja iepriekš aizmirsts fakts:

-Es taču neizdzēsu savu Tinder profilu!

-Lose,  - pasmējās Liktenis.

- O! Ir! - viņa ar gandarītu smaidu iemeta savu atradumu pie pārējiem un pa kabatām sameklēja šķiltavas.

  Pirms tam, ilgi nedomājusi, biju izdzēsusi tikai pašu aplikāciju, lai tā nekrīt acīs un lieki netraucē ikdienā, taču pašu profilu biju atstājusi neskartu. Saruna ar makaronu Krišjāni vēl joprojām bija tur gaisā, nepabeigta un nezudusi, mans profils vēl joprojām gaida to zaļo sirsniņu no Mārča, un Nikolajs ir vēl joprojām tikai viena drosmes soļa attālumā. Cik daudz nelasītu ziņu tur varētu bijis sakrājies? Vai kāds izmisīgi gaidīja manu atbildi? Varbūt Arvīds, ko biju atradusi arī šajā reizē, vēl joprojām man sūtīja muļķīgus neķītros jokus? Ziņkārība un bažas mani stipri nomocīja, taču dzērums un nogurums bija kripatiņu stiprāki, tāpēc izlēmu šo atstāt uz nākamo rītu, drīzāk pēcpusdienu, kad būs izgulētas paģiras.

  Pēc krietnas lieko datu dzēšanas no telefona atmiņas beidzot biju atbrīvojusi vietu šim sārtajam pagātnes rēgam. Ieinstalēju, ielogojos un gaidīju, kad balta fona vietā parādīsies jau nedaudz aizmirstais dizains. Četras jaunas saderības un viena jauna ziņa. Godīgi sakot, jutos nedaudz vīlusies, taču neliku tam sevi sāpināt. Es taču gribēju tikai šo izdzēst. Pārlaidu skatu pāri jaunajām saderībām, starp kurām vēl joprojām nebija Mārča, un patinu uz leju pie sarakstēm, lai ieraudzītu, ka starp tām vairs nebija sarunas ar Arvīdu - vai nu izdzēsies, vai nu atcēlis mūsu saderību. Un šī viena jaunā ziņa. Ernests - puisis no tās interesanto personību kategorijas - bija atsūtījis man īsu, bet kodolīgu ziņu. Varēja just, ka viņš ir patiess lietas cilvēks un laiku diži netērē sasveicināšanās frāzēm vai bezjēdzīgiem jautājumiem par to, kā otram iet un ko šis cilvēks dara.

"Atsūti pliknīšus!" ziņa nosūtīta pirms četriem mēnešiem.

Pasmējusies par izmantoto valodas stilu, aizsūtīju viņam nedaudz daiļrunīgāku, izjusti tautisku atbildi: "Saulīt, meitiņa ar tikumiņu nesūtīs tev plikumiņu."

  Ir tiem angļiem tāds teiciens par to ziņkārību, kas nosita kaķi. Todien kaut kas man lika gribēt kļūt par to kaķi. Viss sākās ļoti nevainīgi un jautri - pašķirstīju pāris bildītes, lielākoties sviežot tās uz kreiso pusi, pasmējos par lietuviešu personvārdiem, no jauna atradu Arvīdu, ar kuru mums atkal izveidojās saderība. Pa vidam nostaļģijas pēc izlasīju mūsu īso saraksti ar Ēvaldu un brīnījos pati par sevi, kāpēc vispār kam tādam piekritu. Pēc kārtējā sirreālā paskata ārzemju RSU studenta apbrīnošanas manā acu priekšā parādījās fotogrāfija ar tumšmatainu un tumšbārdainu vīrieti ar sirsnīgu smaidu un rūķa cepuri galvā. Es nospiedu uz viņa sejas, lai redzētu, vai varēšu tur atrast vēl kādu bildi, un lai izlasītu, ko pats par sevi saka šis smaidīgais Andrejs. Vēl trīs tik pat pozitīvas bildes un paradoksāli īss apraksts - "2,10m". Labsirdīgās sejas un apziņas, ka būšu viņam aptuveni līdz nabai, dēļ es nospiedu zaļo sirsniņu.

"Jums ir saderība!"