Tinder puiši

Beigu sākums.

-Bet kā ir tur? Tur - iepazīšanās portālos un aplikācijās. Viss, ko Instagram tagad redzu ir vienas vienīgas Mint reklāmas!

-Ja var ticēt tam, ko stāsta Kriss savā YouTube kanālā, tad nekas labs tur nav. Bet, nu... Vismaz izklausās interesanti, - es atbildēju draudzenei Skype sarunā, blakus turot atvērtu interneta pārlūku un pētot SupDaily06 augšupielādētos video.

Krisa "Tinder Terrors" sērijas ir vieni no maniem mīļākajiem video visā plašajā tīmeklī. Protams, maģiskās šibas, pārbiedētus kaķus un kvalitatīvu erotisko saturu nekas nepārspēj, taču šo video sižets ir pietiekami saistošs, lai man patiktu un es gaidītu jaunu stāstu katru pirmdienu. 

  Sensenos laikos, neilgi pēc manas piecpadsmitgadnieku krīzes, kad mani pameta mana mūža mīlestībiņa, sastrīdējos ar savu labāko draugu un nevarēju atrast neko labāku, ko darīt tajā mazajā miestā, kur dzīvoju tobrīd, biju piereģistrējusies šajā mobilajā aplikācijā, par kuru vēstī mans iemīļotais stāstnieks Kriss. Tad laiki bija labāki - debesis bija zilākas, par zāles cenu īsti nezināju, un Tinder varēja lietot no 16 gadu vecuma. Neko īpašu gan tolaik vēl tur nevarēja atrast, jo aplikācija nebija guvusi popularitāti latvju bālēliņu vidū. Par interesantāko "pērli" varētu saukt tikai puisi, ko jau iepriekš pazinu no interneta - Arvīdu. Jau otro gadu viņš cēli soļoja pa saviem divdesmit-plus, un pārliecināti apgalvoja, ka jebkādās attiecībās vēlās iesaistīties tikai ar pilngadīgām meitenēm, līdz mans sešpadsmitgadīgais ģīmītis kombinācijā ar mulsinoši pārgudro dabu un pusaudžu seksa jociņiem sasildīja viņa sirsniņu.

  Un te nu es biju, skatoties jaunāko "Tinder Terrors" video, ar siltām atmiņām par bijušo un izbijušo. Tinder lietošanas noteikumi bija mainījušies, un jutos kā izmesta no laivas - reģistrēties varēja vairs tikai no 18, un es savukārt biju vien pilngadības priekšvakarā, pareizāk sakot - pusdienlaikā.

-Tev tur jāpiereģistrējas! - uzstājīgi dīca mana sirdsmīļā draudzene.

-Nevaru, man vēl nav 18, un viņi personas datus ņem no Facebook, - skumīgi atbildēju un nopūtos.

-Džīzas Kraist, nomaini taču savu dzimšanas gadu tur un viss būs čiki puki!

Es samulsu pati par savu muļķību un nekavējoties atvēru profila uzstādījumus. Biju svarīga lēmuma priekšā. Drebošām rokām ar peles kursoru uzbraucu uz sava dzimšanas gada, noklikšķināju un paskatījos uz skaitli tieši zem tā. "Laikam jau tā jādara," nodomāju pie sevis un izvēlējos šo neierasto gadskaitli. Blakus ieķeksēju savu izvēli par šīs informācijas privātumu, lai kādam no ģimenes locekļiem nerastos dīvainas - patiesas vai nepatiesas - aizdomas. Cik glups un spontāns lēmums! Bet pāris minūtes vēlāk manā telefona sākuma ekrānā daiļojās īsceļš ar šo tumši rozā, gandrīz sarkano, stilizēto uguntiņu, bija laiks veidot savu ideālo profilu.

  Tā kā tas bija viens ironisks joks, kas no draudzenes puses attīstījās kā reģistrēšanās Inbox Dating (kur vēlāk viņai tika piedāvātas brangas naudas summas par pēdu foto vai vēl brangākas par vienas nakts intīmajiem sakariem), es izvēlējos pašas valdzinošākās bildes, kas man bija. Pirmā bilde, ko redzēs ikkatrs, kura meklētājs būs aizsniedzis manu atrašanās vietu un kura standartiem būšu atbilstoša pēc vecuma un dzimuma - pašportrets. Par šo, godīgi sakot, slikti izteikties nevaru. Varbūt nav tas visspēcīgākais mākslinieciskā ziņā, taču līdzība ar pašas purniņu ir neapšaubāma, un apkārt sagleznoju peonijas, man patīk peonijas. Otrā bilde - mana seja uz Ozija Osborna ķermeņa koncertā, drauga šedevrs, tapis vien tādēļ, ka vienā neveiklā bildē no ekskursijas ar bijušajiem klasesbiedriem es viņam pēc sejas atgādināju šo alternatīvo ikonu, un FaceMixer rādīja Ozija seju jaunībā, kad draudzene sakombinēja manējo ar viņa.

  Un tad bija trešā bilde. Tik īpaša, ka tai jāvelta atsevišķa rindkopa. Foto, kas atklāj manu iekšējo būtību, kuras pirmatklājējs gan bija Dāvulītis - īpašs puika, saulstariņš. Tur redzama mana ideāli neproporcionālā, asimetriskā, zaļacainā, bezmiega nomocītā, bišķiņ iereibusī seja ar pasakaini skaistu Jāņu vainagu, ko biju uzpinusi esot vēl nosacīti skaidrā prātā. Un šī fotogrāfija atklāja arī manu ķermeņa skaistumu - četras mīlīgās ķepiņas, mirdzošo, zvīņaino ādu, ko Māte Daba bija iekrāsojusi sulīgi zaļā tonī... asti gan paturēju ārpus kadra, neesmu jau netikla ielas ķirzaka. Un ar šo bija gana. Pievienoju ļoti izsmeļošu, bet tajā pašā laikā arī ļoti īsu un kodolīgu aprakstu par sevi, kas atklāja visas manas nozīmīgākās rakstura iezīmes un aizraušanās ("esmu saulīte, cenšos mākslu"), un biju gatava meklēt savu īsto un vienīgo.

Šis bija beigu sākums.