Tinder puiši

Humberts.

  Bija uzausis manas jaunās dzīves saulainais rīts, atverot acis, nekas neliecināja par nelaimi. Kaut kur zem spilvena sataustīju savu mobilo tālruni un atbloķēju to. Sākuma ekrānā parādījās pa nakti sakrājušies paziņojumi un pēdējā nelasītā ziņa no Raita, viņš ir īsts jaukumiņš. Pirms pāris dienām gribējis atbraukt pie manis ar vilcienu un atvest tēju, jo pati biju bezspēcīga, drudža nomocīta, un nevarēju saņemties aizšļūkt savās čībiņās līdz virtuvei. 

  Jauns draudzības uzaicinājums Facebook. "Diez no kā?" es prātoju, gaidot, kamēr zilais aplītis beigs griezties, un es ieraudzīšu, kurš vēlas mani savā draugu sarakstā. Es nebiju gaidījusi ieraudzīt to, ko nācās vien redzēt - Vars Rit. Ritvars. Viņš bija atradis mani, iespējams, tā pat kā es iepriekš viņu - caur mūsu kopīgajiem draugiem. Šajā brīdī es varēju visu izbeigt, nospiežot vien noraidījuma podziņu, taču es to nedarīju. Ar smagu nopūtu es apstiprināju viņa uzaicinājumu, un drīz vien sagaidīju arī pirmo ziņu no viņa.

"Skaistule un briesmonis, otrā daļa," viņš iesāka savu sakāmo. "Es Tev pat nepabeidzu par visiem saviem kaķiem stāstīt! Spilvendrānu arī vēl neesmu saņēmis. Gribēju kādu mazu muļķību uzrakstīt, bet Tevis tur vairs nebija. Nieks, bet sirsniņā nedaudz ieskrāpē."

Es pasmējos un uzrakstīju īsu atbildi:

"Piedod, susuriņ!"

Atkal biju iepīta Ritvara kaķu un dīvainību pasaulē. Viņš izklāstīja par pārējiem ķepaiņiem, sūtīja bildes ar tiem un alkohola pudelēm, ko viņš tukšoja. Ar laiku tam pievienojās mīlas dzejoļi, kurus gan autortiesību dēļ diez vai drīkstu atstāstīt. Varbūt ne visai spēcīgi mākslinieciskās vērtības ziņā, taču no sirds nākuši, jo ko gan citu, ja ne patiesus vārdus, var izteikt dzērumā? Pēc kāda dzerstiņa ar Pēci, viņš izklāstīja savas dzīves gudrības:

"Ar laiku, meitiņ, sapratīsi, ka nav jāiespringst uz to inteliģenci. Priecāsies par locekļiem un plikiem pupiem."

  Arvien vairāk man izdevās atšķetināt Ritvara personību. Kā pats apgalvoja - gudrs, vulgārs un izskatīgs (ar uzsvaru uz šo vārdu) vīrietis, kas piedāvā dāmām "iepist un nopisties". Drīz viņš mani aicināja uz randiņu, taču bija jāspēlē pēc viņa noteikumiem. Kaķu vīrs gribēja, lai ierodos kāzu kleitā, lai dotos uz parku dzert degvīnu un ēst ķilavmaizes. Es piekritu, bet liku viņam gaidīt līdz būšu pabeigusi tamborēt sev baltu mežģīņu kleitu, jo naudas īstai kāzu kleitai man nav, un viņš bija ar mieru.

  Joka pēc nomainīju sarakstes krāsu tēmu uz maigi rozā un īkšķīša vietā uzliku mirdzošas sirsniņas simbolu, kas viņu pamudināja uz savām izmaiņām. Ritvars savu vārdu nomainīja uz Humbertu, bet manējo - uz Lolitu, iedvesmojoties no Vladimira Nabokova, manuprāt, visai slimīgi šķebinošā romāna. Gadsimta mīlas dēka - viņš, mūžam piedzēries, veltīja man dzjeas rindas un solīja apbērt ar ziediem, vienmēr prātojā, kā gan viņa mazajai Lolitai klājas.

  Drīz klāt bija arī 8. marts - Sieviešu diena, kas man visapkārt bija pārvērtusies par čīkstoņas un nievājuma kņadu, vien mani "Trīs Runči" lika kaut uz mirkli pasmaidīt ar jaukiem apsveikuma vārdiem. Ritvars, jebšu Humberts, kā viņam labpatīkas vēl joprojām sevi saukt, pat veltīja man aizkustinošas dzejas rindas un piedāvāja uzsaukt lētu alu. Man, diemžēl, nācās atteikt, jo nebiju radusi dzert nedēļas vidū, taču Humberta sirds ar to nebija mierā, un mēs sarunājām tikties tās nedēļas piektdienā, tā starp citu. Es biju ieplānojusi doties uz pāris pasākumiem, un viņš apsolīja noķert mani kādā brīdī.

  Tā kā Liktenim aptrūkās ceļa naudas, piektdienas vakarā čāpoju uz improvizācijas teātra izrādi vien divatā ar Anci (ar kuru labprāt uzrautu danci). Pusi jau bijām nokavējušas, jo pirms tam vēl gribējām paspēt izbaudīt citu atmosfēru citā pasākumā citā Rīgas malā, taču apņēmīgi cilpojām, dūdojot latviešu meldiņus, kas nāca mums prātā. Humberts bija solījis ierasties uz beigām, tāpēc es biju trakoti uztraukusies.

  Pēc asprātīgiem jokiem piepildīta skatuviskā baudījuma mēs izgājām iekšpagalmā, jo Ancei sakārojās kārtējā nikotīna deva. Bija samērā vēsi, tāpēc, protams, biju ietinusies šallē, un stāvēju blakus draudzenei, raizējoties par to, vai šalle nepievilksies ar dūmiem, un ik pa brīdim palūdzot, lai viņa iebāž arī manā pīrāgcaurumiņā, aiz veca paraduma. Mūsu mierpilni kluso divvientulību pārtrauca gurgstoši soļi, kas nāca no ēkas stūra. Pēc mirkļa parādījās arī šī trokšņa cēlonis - jauns vīrietis.

  Lielos vilcienos ņemot, viņš atbilda Humberta raksturojumam, taču es nebiju pārliecināta. Svešinieks uz mirkli apstājās, ieraudzījis mūs, bet turpināja savu gaitu, novērsdams skatienu no manas sejas vien uz pāris mirkļiem, lai ar neķītru smaidu nopētītu mani līdz pat pirkstgaliem. Viņa gājiena mērķis bija strupceļš tumsā - sēta, kas sākās pie tās pašas ēkas otra stūra. Vīrietis uz sekundi apstājās.

-Tas ir viņš, - klusi izdvesa Ance, kura, protams, zināja par mūsu tā vakara ieplānoto tikšanos.

Atkal atskanēja soļi, un svešinieks no tumšā kakta tuvojās mums. Ance ar lielām acīm māja man ar galvu, velkot cigaretes dūmus.

-Tas ir viņš, vai tu neredzēji, kā viņš uz tevi skatījās?